Caur ābeļdārzu divatā mēs gājām
Un runājām par to, kā ziedi plaukst;
Par to, kā rītos strazdi bērzā svilpo,
Par to, kā salnas skartā zāle čaukst.
Es citus vārdus vēlējos Tev čukstēt
Un ilgojos, lai mani cieši skauj,
Bet tomēr jautāju vai lakstīgala
Naktīs, pogodama, Tevīm miegu ļauj.
Nespēj lūpas teikt, ko sirds grib sacīt,
Tomēr jānotver man mirklis šis;
Ieskaties man dziļi, dziļi acīs,
Zini, tajās izsacīts būs viss....
Vārdi reizēm līdzi atnes viltu,
Glaimoti, bet nepatiesi skan;
Acis nemelo- tās atklāj visu,
Acīs, tikai acīs skaties man.