Kad tu skaties man acīs, visa pasaule liekas kā bērnam
uz rokas.
Kad tu skaties man acīs, viss ko tu padari mani tik
vāju un kroplu.
Mana karaliene, uz mana sarkanā palaga gulēja un ne
vārda man neteica.
Viņa darīja tā, ka ceļi zilgani, viņa darīja it visu ,
bet nebeidza.
Tu mani nejūti un nejuti tad kad es atvēros pilnībā
parādot dziesmu.
Es tevi respektēju un cienu tevi ļoti pat ja tu bojāji
mani kā lietu. Ja tu zinātu kāda vētra manī mīt un kāda
vētra mani grauž un es pat negribu zināt cik daudziem
tu smaidi kad manis tuvumā tur tagad nav.
Tāda viena
sieviete, brūnām acīm, viņas ķermeni ir veidojis dievs.
Viņai blakus kā ugunī stāvēt kaut arī tikai viņai
blakus ir miers.
Es tevi situ pa pakaļu stipri kad
teici man nikni, lai novācu rokas un ir brīži kad
liekas, ka viss ir tik nolādēts kad tu aizgāji prom.
Tu biji kaila logā pie stikla, bet neļāvi skatīties
vairāk kā gribēju.
Tevī iegāju dziļi, jo dziļi un tā
bija praktiski vienīgā izeja. Vienīgā izeja.
Manā pasa
ulē nav neviena mājās, bet tevī ieiet bija vienīgā izeja
.