lai aizplūst mirkļi, kas sūri
uz jūru lai tie dzelmē slīkst,
Un neturēt sevī sāpes kā būrī,
Kas negaidot var drumstalās plīst.
Reiz tavās acīs
Kāds mīļi sacīs
Dod savu plaukstu liec manējā
Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs
Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts
Neatļauj liesmai, kas sakņojas vārdos,
Klusuma toņos tā vienkārši dzist,
Necenties lidot ar lienētiem spārniem,
Sameklē savus, kaut nāktos tev krist.
Reiz tavās acīs
Kāds mīļi sacīs
Dod savu plaukstu liec manējā
Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs
Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts