Diena kurā aiziesi no manis projām viss nomirs
Vai tu mani dzirdi
Tavi vārdi kā ar nazi sagriež mani gabalos
Un izrauj manu sirdi
Mūsu sapņi piepildīties
Nav vairs lemts
Tos rudens vēji
Kā lapas dzen aiz loga
Ja tu kādreiz mani pasauksi
Es klusēšu
Tu būsi
Tālu projām
Es neredzu vairāk putnus debesīs
kad tevis līdzās nav
Es nedzirdu vairāk vēja dziesmu
Es nejūtu sāpes tad kad raud mana sirds
Kad tevis līdzās nav
Vari būt, vari nebūt, bet zini man vairāk nesāp jau
Tā kā asins piles lapas krīt no kokiem tev zem kājām
Klājot ceļu tumši sārtu
Sakost lūpas sev, lai nevarētu tās naktī klusi čukstēt
tavu vārdu
Vairāk neatdot un iekrist domu ezerā un iegrimt tajā
lēni arvien dziļāk
Mūsu dzīves stāstu grāmatā būs ierakstīts - mēs mīlējām,
un kādreiz bijām