Ārā atstāta, viena aizmirsta
Pie krūtīm klauvē tā, pie kādreiz runātā
Meliem vietas nav starp mums
Grūti līdzās būt un tomēr nepiekļūt
Kad visi liekas tā, liek klusēt, nelaiž klāt. Nevienam
tevi nevajag!
Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts?
Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz
Vārdus rindojot, tos vietām samainot
Teiktas pārvērsts top tik bieži par neko
It kā sevi sargājot, It kā nezinot
Nemaz negribot Tev pāri nodarīts
Un tagad paprasīt: „Lūdzu, piedod!” grūti man, jo
Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts?
Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz
aaa
Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts?
Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz
x3