Šreienbušas pažarnieki

            D
1. Vienreiz Šreienbušā ziemas naktī
A
Pažars izcēlās,
Kādai pārkurinātai mājai 
     D
Verendiņa aizdegās. 
         G
Skanēj` vaimanas un klaigas,
      D
Vajag pažarniekus saukt,
        A
Lai gan ziemas laikā tiem ar zirgiem
             D
Nebij viegli braukt.

D
Zvaniem skanot, ratiem grabot,
      A
Zirgu krēpēm plīvojot,
Drīz jau pažarniekus redzēja
         D
Ap stūri lidojot.
       G
Spožas ķiveres tiem galvā
      D
Kājās gari apavi,
      A
Rokās šļūtenes un crivji
Ugunsgrēkam gatavi.

Piedz.
Tie bij`
D
Šreienbušas pažarnieki, 
A
Leģendārs to spars,
A
Jo tiem visiem sirdīs mājoj` 
        D
Riktīgs pažarnieku gars.
Vai tā māja bij` vai šķūnis, 
        G
Vai tik telefona stabs,
         A
Viss, ko pažarnieki dzēsa,
                    D
Vienmēr beigas bija slapš.

2. Pēkšņi kāpējs trepju galā sauc: 
Mums ūdens aptrūcies.
Vecākais no dzēsējiem sauc:
Ūdens pumpis aizsalis.
Brandmajors aiz lielām dusmām
Sirmo ūsu galus rāv`,
Jo viņš redzēja, ka pažarnieku
Gods aiz strīpas stāv.

Kliedz viņš pavēli tik spalgu:
Vīriem vienā rindā stāt~
Visiem platās pažarnieku jostas
Tūliņ atpogāt!
Un pēc komandas viens divi,
Pēc kā tūliņ trīsi nāk,
Katris pažarnieks lai špricē,
Jā no bērnu dienām māk.

Piedz.

3. Kā mazs epilogs šai dziesmai
Veranda tik` izglābta,
Slapjās klavieres un tachta,
Tikai mazliet bojāta,
Un no pažarnieku enerģijas
Izdauzīts viens logs,
Bet no rīkiem ugunsdzēšamiem
Bij` nokalt`s gumijkoks.

Piedz.