Kas bija vakar,
Pirms mēneša, gada, mēģinam atcerēties atkal.
Un mums atkal neizdodas,
doties šodien, par rītdienu prieks ir neviltots.
Plāni kā jau katram mums ir vairāk, viss būs,
Uzcelt māju, iestādīt koku, nosist čūsku.
Turpinam darīt kā līdz šim, ka neierūsam, bet
brīnamies, kāpēc jaunus iespaidus neigūstam.
Drosme sapņot, bailes darīt, rītdien viss jau saplānots,
tad labāk parīt.
Ķeramies klāt, bet atmetam,
jo nesanāk, līdzīgi kā roķene uz estekādes.
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas padoties grasos,
Tikko es ka padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man sakot.
Nevar būt tā ka Tu, kaut kur ej un nekur nenonāc,
Katrs ceļš ir reiz sākts tākā stāsts.
Uzmauc zābakus Tu, deviņjūdžu un dodies tālāk,
Atklāt sev to kas vēl neatklāts.
Atklāt sev to kas vēl neatklāts.
Atklāt sev to kas vēl neatklāts.
Ja man kāds lūgtu noraksturot sevi, k
as es būtu, kosmonauts vai grāmatvedis?
Profesija, tākā rinda ordeņu pie krūts, bet
vēl tik daudz nav redzēts un daudz kur vēl nav būts.
Ceļš nav grūts, grūtāk ir to iesākt.
Pārvarēt bailes, iekams bailes pārvar manā vietā.
Vai vismaz atcerēties spēju, s
avu pirmo vārdu, pirmos soļus pirms es jau skrēju.
Ar pieri stenderē, nogaršoju bezmaz visu tabulu Mendeļējevu.
Bet vai tas mani apturēja, protams ka nē, varbūt tikai čakarēja.
Ir četras debespuses, redzu tikai Ziemeļus, p
alūkojos apkārt, izkustinu kakla skriemeļus.
Jo galvā tak ir smadzenes un nevis
kieģeļi, izmantot šo potensiālu ko kāds ir iedevis.
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas padoties grasos,
Tikko es ka padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man sakot.
Nevar būt tā ka Tu, kaut kur ej un nekur nenonāc,
Katrs ceļš ir reiz sākts tākā stāsts.
Uzmauc zābakus Tu, deviņjūdžu un dodies tālāk,
Atklāt sev to kas vēl neatklāts.
Atklāt sev to kas vēl neatklāts.
Atklāt sev, atklāt sev.