bij vakars samtains krēslā tīts kad mājup devāmies
mulsi klusējot tukšajās ielās
man bija tev tik daudz ko teikt bet lūpas nevērās
gluži kā toreiz pirmajā ziemā
tu gāji blakām izlikies ka neko nenojaut
bet elpa arī tad sitās straujāk
un viss ko vēlējos es šajā brīdī būt tev klāt
un lūgt tev atļaut sākt reiz no jauna
mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā
vēl mirkli varu spēt to sasildīt
un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs
mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un
bezgalīgs
ar šampanieša dzirkstīm tavi smiekli sajaucas
un izkūst pustumsā mani aicinot
un maigi pieskaroties pleciem uzplaukst skūpstu dārzs
ko mēnesnīcas stars vien blāvi izgaismo
dus pielijusī pilsēta un neko nenojauš
par dūmeņiem kā sniegs miglā nolaižas
kā baldahīnā apņemtos lai nevar sameklēt
bet mūsu zvaigznes spīd kā nekad
mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā
vēl mirkli varu spēt to sasildīt
un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs
mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un
bezgalīgs
laimīgs rīts un bezgalīgs