Katrai dienai, kas aust, līdz balts mākonis trauc,
Un tik viegli tas debešos slīd.
Cik gan ceļš tāls ir tam, gaistošam brīnumam,
Līdz izzūd tas, apvārsnī tīts.
Ja Tu zini, tad teic, kādēļ, laime tā steidz
Kaut kur mākoņos izgaist tik drīz,
Vai to vēlreiz varbūt varam atgriezties lūgt,
Ja ne šodien, tad varbūt jau rīt.
Sārtas rozes es Tev sniegšu,
Tās kā mūsu mīla kvēl,
Un, ja kādreiz es projām iešu,
Lai tās zied Tev vēl un vēl.
Sārtas rozes kā sārtas liesmas
Kurās sadegt ilgo sirds…
Apstājies, mirkli, un ļauj saskatīt,
Gadiem pāri rozes nenovīst.
Vari ticēt man, draugs, mūsu dienas vēl būs,
Kā šis vīns – brīžam salds, brīžam rūgts,
Bet, lai rozes vēl tvan, lai tās zied Tev un man,
Karsti kvēlas kā skurbinošs skūpsts.
Sārtas rozes es Tev sniegšu,
Tās kā mūsu mīla kvēl,
Un, ja kādreiz es projām iešu,
Lai tās zied Tev vēl un vēl.
...šovakar
kopā mums vēlreiz ļauts
izsmaržot, noreibt un plaukt – tas ir tik daudz.