Kālab mini neminamo? vārdi ātri gaist.
Tavas mīļās, vēsās rokas netīk vaļā laist.
Šodien Tev šī sirds un rokas, šodien Tev ir viss.
Dienu dzidrā kristāltraukā klusums salijis.
Rokas, rokas, mīļās rokas, mazā nelga sirds.
Divu acu varavīksnēs spožas asras mirdz.
Mini, mini neminamo- mīla, mīla tā,
Nemirstības skūpsts uz vaiga naktī zvaigžņotā.
Kālab Tavas mīļās bikli drebēt sāk?
Vai tā nakts caur zvaigžņu ēnām klusi prātā nāk?
Vai tā šķiršanās uz mūžu, lielais itnekas,
Tavu sirdi šķēlēs dala itkā nazis ass?
Velti turi neturamo, saules puķes vīst,
Pusplaukušas bērzu birzis rudens nepazīst.
Šodien zieds uz Tava galda, šodien Tava es.
Melni pielijušā naktī reit kāds cilvēks kliegs.
Viens kā kalns bez klinšu takas, viens kā aizmirsts kaps
It kā ziedošs zars no koka dzīvei atgriezts taps.
Velti mini neminamo- klusē mazuliet,
Nedzirdamiem ēnu soļiem laime garām iet.