Gaišos ziedus vasara vējos iebūrusi,
Lai tie visi šūpotos tik uz tavu pusi.
Kādreiz teici sūrumā: gundegai es rada,
Nu varbūt tak maigums rāms mani šodien vada.
Kādai meičai Cesvainē es šīs rindas rakstu,
Jo man grūti vakaros vērt aiz laimes plakstu.
Sen varbūt tā aizgājusi prom pa svešu taku,
Tomēr domās atļaus man paiet brīdi blakus.
Manu sapņu plīvurī ieslēdz egļu sienas,
Tālu plašā leišmalē vadu savas dienas.
Reizēm ilgi vakaros raugos es pret rietu,
Debess pusē meklējot tavu dzīves vietu.
Zini, meitēn, aušīgā, ja tu kādreiz nāksi
Šurp, uz tālo leišmali, pabeigt sapni savu,
Es tev teikšu klusiņām, tā, ka tikko dzirdi:
Var pat sūrai gundegai mīla noburt sirdi.