Par mīlesteibu, kas citreiz sevī viļtīs līk...
Aizejūt prūm,
Es tev prosu –
Aiztais durvis cīt,
Lai nabyutu maņ solts,
Kai beja tev blokus!
Tovs soltais smaids,
Tovys ladainuos rūkys,
Kas, pīsaskorūt maņ,
Tik vijeigys beja.
I muoneja, i aicinuoja,
I guoju jom es leidza.
Tod zaudieju es sevi...
Bet tu tik smiejīs, smaidieji,
Nasalyka tev svareigi,
Ka cylvāks kaut kur pazyud,
Ka aizīt – vairs naatsagrīž!
Tu mīlieji tik sevi
I pasauli sev apkuort,
Kurā naderieju es.
Tu smiejīs par jyutom,
Tu nycynuoji vierteibys.
Lāta uzdzeive –
Tei beja tova ikdīna!
Tu dūmuoji tū,
Ka vyslobuokuo tu esi,
Ka kotrs pīder tev,
Ka kotru īgiut vari,
Tik nasaproti, tū
Ka cyta dzeivi dzeivoj -
Ka vysi - izmantoj tevi!!
Spūguleits sapleisa,
Napareiz tys ruodeja
Pasauli sev apkuort
Nu lobuos iz kreisū!
Īsaver spūgulī,
Kū redzi tagad tu!?
Meiteņa bez nuokūtnis,
Kas gribieja tik vīnu –
Lai normala tai sāta,
Lai veirs, kas tū mīļoj,
Vēļ divi bārni –
Vyss kai prostā saimē.
Tuo pošai tryuka tev,
Tu tīcīs piec naudys,
I nasakieri mirkli,
Kod zaudieji sevi!
Nā, nasaver iz mani,
Es navar’ tevi gluobt!
Īsaver spīgelī,
I apgrīz tū ūtraiduok!
Raugi vysu maineit,
I saprūti tū poša!
Nā, naraudi,
Ar os’rom moz,
Kuo leidziesi!
Nasadusmoj, taida dzeive mums apkuort–
Tu izavieļej poša.
Vēļ ir šaura taceņa, kas
Atpakaļ vad!
Nanūsamold!
Nā, naaiztīc spūguli,
Jis nimoz nava vaineigs!
Deļ kam tu tū rozsiti!?
Septeni godi nabyus tev laimis!
Spūguleits sapleisa,
Napareiz tys ruodeja
Pasauli sev apkuort
Nu lobuos iz kreisū!