Gaismys nūdzīst,
Palīk zāle vysa tymsa.
Tikai sameideiti papeiri
Iz zālis greidys svaiduos.
Skatuvis golā,
Pošā tymsuokajā molā
Saleics i nūgurs
Raud cylvāks vysu pamasts.
Capuri tys nūmets zemē,
Kraklu vaļā atpūguojs,
Grymu pa seju vysu rozzīds
Klusai raud kaids klauns.
Ar plaukstom acs sovys pīviers,
Mieginoj osorys jis saturēt,
Kas skaidrys lānai zemē tak
I seju mozgoj teiru.
Tikkū izruodis spūžumā
I prožektoru gaišumā
Skraideja jis pa skatuvi
I tāluoja kaidu cytu.
Klauns, vysu mīļuots,
Pa skatuvi lākuoja,
Lātus jūkus stuosteja,
Prostus fokusus ruodeja.
Tam muoksleigs smaids seju rūtuoja,
I mute skali, bet tukšai
Par spīti vysim applausim smējās.
Tikai ratais kurs zālē
Spieja pamaneit,
Ka ocu kakteņus klaunam
Sudroba asareņa rūtoj.
Cik smīkleigai tū redzēt -
Klauns smīdamīs iz skatuvis raud!
Var vysys gaismys izslēgt,
Var dvēseli sov’ naklausēt,
Var prūjom skrīt voi skali smīt,
Bet patīseibu nanūslēpt.
Klauns raud,
Bet jis cylvāks -
Taipat kai vysi jyut.
I jam suop,
Bet iz skatuvis jis kuop
I mieginoj caur smīklim
Patīseibu ruodēt.
Bet nivīns taipat naredz,
Vysi mīrā ir ar sevi.
Jī smejās par cylvāku,
Kas it kai klybs i leiks
Iz skatuvis doncoj.
Tikai ratais kurš saprūt,
Ka caur sovim jūkim klauns
Lyudzās i raud par pasauli,
Kas tai – sovaidai –īkuortuota apkuort...
Klauns izīt nu cyrka,
Jam viejs sejā pyuš.
Jis apsastuoj i vāroj
Vysus cylvākus sev apkurot.
Kas jis eisteneibā taids?
ivīns itū nazyna!
Deļ vīnim jautrs klauns,
Deļ cytim – dzeivis filozofs.
Voi moz zyna jis pats,
Kas jis eisteneibā taids –
Cylvāks, kuram vīnmār smīkli
apkuort skaņ!
Pi īejis cyrkā stuov cylvāks
Ar izzeimātu smaidu.
Seja jam nūpītna,
Nasmaida nimoz.
Acs dzilis i tuolys,
Līkās, ka tuos iz nikurīni verās.
Tauta skrīn iz nuokomū izruodi,
Kurā spielej klauns, tikai cyts.
I otkon jī smaida, skali smejās,
Naapsazynoj, ka izsmej poši sevi,
A cylvāks iz skatuvis –
Māmais dzeivis spūguļs..
Var vysys gaismys izslēgt,
Var dvēseli sov’ naklausēt,
Var prūjom skrīt voi skali smīt,
Bet patīseibu nanūslēpt.