Ar [C] aizvērtām acīm, kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas [G] nost.
Tur [G] nezāle vienmēr aug stipra un asa,
Jo tur kur ir laime, var būt arī [C] posts.
Es [C] stāvu pie rītausmas durvīm un gaidu
Kad vērs viņas vaļā un aicinās [G] iet.
No [G] kājām tad rasa man noskalos naidu
Un vējš manas acis vērs lēnītēm [C] ciet.
Es [C] iešu ar aizvērtām acīm uz [F] priekšu
Kur [F] nezāles kājās tik sāpīgi [C] dzels,
Ar [C] pēdām pret zemi tās putekļos [G] triekšu
Līdz [G] atkal jau galvu tās spītīgi [C] cels.
Es [C] redzēšu tikai, ko sirds mana saredz,
Un zināšu tikai, ko sirds mana [G] zin’.
Kad [G] rasu no rītiem nāk saule un sadedz,
Es zinu, mans bruņinieks uzvaru [C] svin...
Ar [C] aizvērtām acīm kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas [G] nost.
Tur [G] nezāle vienmēr aug stipra un asa,
Jo tur kur ir laime, var būt arī [C] posts.
Es [C] iešu ar aizvērtām acīm uz [F] priekšu
Kur [F] nezāles kājās tik sāpīgi [C] dzels,
Ar [C] pēdām pret zemi tās putekļos [G] triekšu
Līdz [G] atkal jau galvu tās spītīgi [C] cels.