Es bēgu, izeju ielās tikai vēlos vakaros,
Kad neredzu sejas tiem ļaudīm, kas nāk pretim,
Klejoju, man gribas tā nevienu nemanītam,
Līdz rītam apātiski blenzt uz to pilsētu,
Esmu noguris te būt, esmu vientuļš,
Kreisā Krasta rajona labirintos iekšā,
Es smoku nost te, es te baidos sapūt,
Jo jūtu to, ka te jau daudzi iestrēguši mūžam,
Cik vēl ilgi slēpšos, cik ilgi izvairīšos,
No patiesības domā kādreiz izmainīšos,
Un vai pēc gadiem desmit tu mani gribēsi vēl blakus,
Ja es bēgšu tā kā tagad saku atklāti - man sirds,
Dienu dienā es te nīkstu, liekas izejas vairs nav,
Vai viss ir tik vienkārši vai varēja tā būt,
Ļoti iespējams, reizēm mani biedē īstenība,
Proti nobīstos es, pats no saviem grēkiem,
Es bēgu no sirdsapziņas, bēgu tālu prom,
Ar domu, kas būs labāki laiki, bēgu neatskatoties.
Es sapratu dzīvē man nevajag,
Nebaida, tas ka beigās paliksi viens tu,
Prom no tevis, prom pazūdot,
Tikai tad es ieraudzīju, man tagad ir. [2x]
Es bēgu, deglim baigi bail pat atskatīties,
Esot ielās ceļā pagadīties nejauši,
Tiem, kas seju manējo labprāt ieraudzītu,
Tiem, kas seju manējo labprāt sadauzītu,
Ārā tur tik ļoti daudzi ir uz pontiem,
Neesmu neaizskarams, tāpēc krūtīs nemiers man,
Vēl tikai drusku un nevajadzēs vairs badoties,
Pie sevis nodomāju - tikai nevajag padoties,
Kaut seko atmiņas, kas neļauj koncentrēties,
Ir grūti atcerēties, kā jādzīvo bija agrāk man,
Tagad ir daudz labāk par spīti tam, ka bēgu,
Bez asarām un nožēlas, jo manī mīt mūzika,
Es pieradu pie vienaldzības, kas man apkārt strāvo,
Sevī viņu ielaist ļāvu, tobrīd tā bija izeja,
Aizbēgt no pienākumiem, atbildības,
Man tam tagad spēka nav, domā vispār kādreiz būs,
Īstenība, kas daudzus biedē, daudzus salauž,
Patiesībā neļauj novērtēt cik te skaisti ir,
Tu mani neredzi, es tikmēr distancējos,
Es bēgu, jo man citas izvēles nav bijis, pierodi.