Lai gan man zvaigznes [Dm] tālu,
varbūt tām tuvāk [Am] nāktu,
Ja kāda tagad [E] kristu
un sapņus piepildī[Am] tu.
Tā šķir mūs [Am] laiks un telpas plašums svešais
Tur, kur ir [Am] divi vienmēr lieks ir trešais
Varbūt kāds [Am] cits jau manu laimi atradīs, sev paņems
līdz un sāks to [E] tērēt drīz
Bet vai šim [E] stāstam beigas ir vai sākums,
Ja noti[E]kumiem piešķirts gaismas ātrums
Kurš atbil[E]dēs un pateiks nē, kurš sapratīs tik to,
kas reiz jau viss bij [Am] pasacīts,
Bet vai man [C] saulei tomēr tagad teikt nē
un dzīvot vienam [Am] tālā pagātnē?
Nē, tā vēl [E] nē, zvaigznes tik tālu [Am] vēl
Lai gan man zvaigznes [Dm] tālu,
kur starp tām atrast [Am] savu
Visspožāko un [E] mīļāko,
tik to, kas laimi [Am[ nestu?
Lai gan man zvaigznes [Dm] tālu,
varbūt tām tuvāk [Am] nāktu,
Ja kāda tagad [E] kristu
un sapņus piepildī[Am] tu.
Kas [Am] zin vai telpa starp mums ir tik liela?
Varbūt tā [Am] maza tik starp mums ir siena?
Varbūt maz[Am]liet vēl paciesties un tad jau drīz tas
šķērslis pats no sevis [E] izzudīs.
Tā dažreiz [E] manā prātā rodas domas
par to kur [E] vējš tā skrien un kurp tas dodas.
Par to, ka [E] laiku nevar atpakaļ griezt,
par to, ka katru rītu [Am] zvaigznes dziest.
Un tad, kad [C] atkal pienāks vēl viena diena,
cerī[Am]ba tad nomirs Tev vēl viena.
Nē, tā vēl [E] nē, zvaigznes tik tālu [Am] vēl