D
Bij' tūkstošdeviņsimt un astoņdesmitdevītais
A
Pirmo reizi Mežaparkā dziedājām.
Tur roku rokā sadevušies, noskatījāmies,
D
Kā dziesmās plīvo karogs mūsējais.
Mēs grimām ziedu jūrā un apsveikumu skavās,
Pēc iesvētāmiem izskatījāmies.
Pie Brīvīb`s pieminekļa vēlāk, ziedu klēpjiem rokās,
Kā goda sardze stāvot jutāmies.
Bet krūmos drasēj` miliči ar garām kaujas rungām,
Bet bāliņš droši dauzīja uz brīvestības bungām.
Vairs nebija tam baiļu, viss viens, kas notikās.
Pret tankiem gatavs soļot bij` tēva pastalās.
Ir tagad gadi pagājuši, pienācis tas laiks -
Nu tagad brīvi dzīvo, brīvi audz.
Bet daudzi tomēr nesaprot un izmisuši vaicā,
Vai jāmaksā par brīvību tik daudz.
Piedz.
Kaut varētu mēs visi atkal Mežaparkā stāvēt
Un atkal būtu sajūta mums tā,
Kaut varētu mēs visi atkal vienbalsīgi dziedāt
Kā toreiz - astoņdesmit devītā!
No tiem, kam labi gājis, vēl labāk tagad ies,
Bet tiem, kam slikti klājas, par tiem lai gādā dievs!
Un bāliņš ielas malā ar dubļiem apšļākts tiek,
Kāds tautai nozagts limuzīns tam sāņus palēkt liek.
Bet krūmos trokšņo dzērāji, tā piegānījis tos,
Ka bāliņam prāts nopērt uz bungām vainīgos.
Nav armijas, ko lamāt, nav karogu, kam spļaut,
Būs jāuzloka rokas un jāiet purvā pļaut.
Piedz.