Arvien [D]biežāk lietus lāses, tagad manā logā [Em]sit
Tikai [A]viena, maza lapa, kokā skumst un [D]nenokrīt
Drīz jau kliedzot aiziet dzērves, tur kur [Em]padebeši tumst
Tikai [A]viena, kaila lapa, stāsta [D]pasaku par [A]mums
PIEDZ:
To vien [D]nepateica nakts šī, kur ir [Em]mana vienīgā?
Kura [A]aizgāja ar vējiem, kurp man [D]nepateica [A]tā
Tā caur [D]atvasarām smaida, tā man [Em]naktīs prātu jauc
Un kā [A]zvaigzne krītot deg tā, mani [D]maldina un [A]sauc
Atkal lietus lāses logā, bet tā jābūt – tas nekas
Jo pēc naktīm sekos rīti, un būs jaunas tikšanās
Kas man palika no mīlas, kas man palika nakts
Es jau zinu ko man teiksi, šī bij’ mūsu šķiršanās
Trijās dienās simtiem ceļu, man pie tevis iet un iet
Bet man nepaspēt līdz rietam, kad jau saule dusēt iet
Trijās dienās simtiem sapņu, kurus redzēt vēl un vēl
Bet man nepaspēt līdz rītam, kad jau mēness dusēt iet