Jau atkal es brienu pa kritušām rudens lapām,
Man pāri dzērves kliegdamas tālē slīd.
Es nezinu kādēļ ir tik sāpīgi, smagi,
Šīs brīnišķi zeltītās lapas saminiet.
Piedz.:
Nekliedziet, manas dzērves, nekliedziet!
Man arī aizgājušā atstāt ir žēl.
Nekliedziet, manas dzērves, nekliedziet!
Reiz katrai sāpei kā oglei jāizkvēl.
Tās varbūt nav lapas, bet dzīves skaistākie mirkļi,
Ko nevar neviens man atdot ne atpakaļ griezt,
Bet varbūt es saminu sen jau zudušos sapņus,
Kas lika man toreiz kā ziedus tos atvarā sviest.
Piedz.:
Nekliedziet, manas dzērves, nekliedziet!
Man arī aizgājušā atstāt ir žēl.
Nekliedziet, manas dzērves, nekliedziet!
Reiz katrai sāpei kā oglei jāizkvēl.