Kā reiz [C]nozaga ozolam lapas, jūlija [Dm]vidū
Tā uz [G]pasaules malu, tevi klusējot aizveda [C]cits [E]
Kā uz atvadām [Am]līst, un zini man septembra [D]lietū
[G]Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola [C]zars
To vēl pieminu, vienu no dažām laimīgam dienām
Kad mani skāra, kā veldze tavs atvadu skūpsts
Un kas man par to, par to ka cits manā vietā
Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc
Un ja nu kādreiz, es sapņoju ilgajās pilnmēness naktīs
Pienāks tā diena, kad sirdi tu blakus man liec
Žēl nav vairs kas tic, un dzērves prom aizlido tālē
Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars