Lūzusi sen galotnīte,
Tomēr viņa sīksti zeļ.
Simtu gadu gara pīte
Viņas mūžu plecos ceļ.
Divreiz viņu pērkons spēris,
Lauzis, liecis niknais vējš,
Bet kurš zemes mīlu dzēris,
Tas aiz spīta dzīvot spēj.
Apses stāv kā dzīve pati,
Katru ausmu sveicinot.
Salīgst gan zem vētras ratiem,
Kas brauc pāri, dārdinot.
Tomēr atkal taisna slejas,
Tomēr tālāk dzīvo tā -
Šķiet, par negaisu pat smejas,
Divreiz zibens saspertā.
Un es brīnā galvu liecu
Un es zemu palokos -
Kā lai tādu spēku sniedzu?
Kas man tādu spēku dos?
Un es brīnā galvu liecu
Un es zemu palokos -
Kā lai tādu spēku sniedzu?
Kas man tādu spēku dos?