pat skumju nav
ir tikai vējš no jūras
caur tīkliem izsijāts un nakts
pa vientulības ielu tālas zvaigznes nāk
un sveces pirkstos liesma nenoturas
un nesāp tas ka man pat vārda nav
tik tālu es no tevis izdomātā
vien torņi nogurušā prātā
no akmens kailuma
no miesas sloga stāv
vairs mīklas neminu
šķir lappusi kur vēlies
pa atrisušām smiltīm aiziet saucējs
pat skumju nav
vien tukšums krūtīs plaucē
tam eju līdz
tāpat vien
nepiecēlies