Viņam dvēsele bija tik plaša,
Ka jebkuram tas uzsmaidīja,
Pliks un nabags, bez krekla, bez graša
Sirdīs caurumus aizlāpīja.
Kur tas adatu ņēma un diegus,
To nekad neviens neprasīja -
Varbūt vētras un migla, un lietus
Tos ar vēju tam piegādāja.
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Vai plīst tur vai lūst,
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
Ja kāds jautāja, kā viņu sauca,
Daudzi mulsa un atrunājās -
Ļaudis vārdus un uzvārdus jauca,
Knapi savējos atcerējās.
Tā tas gāja līdz nākamai reizei,
Kamēr atkal jau kāds iesaucās:
"Atnāc, lūdzu, un izglāb, un aizej,
Lai tie vainīgie pasakās!"
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Vai plīst tur vai lūst,
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
Un nekad tam nav bijis neviena,
Kas par skroderi izmācītu -
Kā vien simtsreiz cauršautā siena
Starp meliem un patiesību.
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Vai plīst tur vai lūst,
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
:o]