Krīts

Kaujot domas savā atmiņā,
Nevar piespiest justies savādāk.
Nevar atzīt, nespēt pakļauties.
Tik vien, kā laiks tev bija piebiedroties.
Bet nu jau sens - nevar atcerēties,
Par maz mums laiks bija sagrupēties.
Un sākam lūgties - "Lūdzu paņemiet līdz!"
Visiem garām tik bezcerīgs strīds.

Piedz.
Mēs spējam doties Tev līdz.
Tas kaitina un lēnām dzīst.
Jo no debesīm krīt sadrupis krīts,
Kas manā atmiņā, tas bija kāds cits.

Tik žēl - nevar atpūsties.
Jo vainīgais vēl meklēts tiek.
Kā jau katrs mēdzam kļūdīties.
Vienreiz mūžā varam atļauties.