Simtiem labirintu, pa kuriem staigājot var klupt. Sarūk ceļš zem kājām, tas kā ledus sācis kust, Vēl jākāpj augstu kalnā, miera manī nav, Kaut nezināms ir virsziens, kur tas mani sauc. Izdomāt ar prātu nav lemts ir jādodas... Piedz. Robežas tik tālas, gribas iet vēl tālāk. Kurā brīdī, Sevi, lai nobremzē? Domas manī šaudās, par to vai kāds vēl raudās? Mēģinās mani sev paturēt, Ir jādodas.. Mums abiem vai pa vienam... Atskatoties šķiet, ka kāds bij pasmējies par mums, Kamēr es tā steidzos, sirdī radās sastrēgums. Ir vajadzīgas salnas, lai var siltu elpu just, Atrast sevi vieglāk, kad visapkārt zūd. Izdomāt ar prātu nav lemts ir jādodas... ir jādodas.. Piedz. Robežas tik tālas, gribas iet vēl tālāk. Kurā brīdī, Sevi, lai nobremzē? Domas manī šaudās, par to vai kāds vēl raudās? Mēģinās mani sev paturēt, Ir jādodas.. Mums abiem vai pa vienam... Ir jādodas mums abiem vai pa vienam x3 Nav jābaidas mums abiem.. Piedz. Robežas tik tālas, gribas iet vēl tālāk. Kurā brīdī, Sevi, lai nobremzē? Domas manī šaudās, par to vai kāds vēl raudās? Mēģinās mani sev paturēt, Ir jādodas.. Mums abiem vai pa vienam...

Es mīlu tevi, tikai pāris vārdi, bet tomēr, Viss stāv aiz tiem, tur negaiss, tur saule, par to ir šie stāsti, Man ir vairāk kā labi, ja tiek tavi glāsti, Jo bez tiem, zini, -sirds vairs tā nepukstēs, Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas nav tikai darīt.. Tas ir kas vairāk, tāpēc, tas ir vairāk kā svarīg.. Tikai vēlos nomest nastu no sirds un pateikt, To, kam sirds nespēj atteikt, Klausies, iztiksim bez tukšiem vārdiem tiem, Bet gan sarunāsim tagad un šodien, jo zini, Visi mīl tavas acis, tikai tad kad tās mirdz, Es ieskatos tajās, pat ja no tām asaras birst, Un viss tik pelēks tik tumšs, - tik nomākts un skumjš, Bez vārdiem kaut kas pateikts, kaut kas pabeigts, kādam atteikts, Tikai mēs divi, un lai tas izdotos, Es padodos tev, lai rokās sadotos vēl, es mīlu tevi. Blakus atrasties, Un tev pakļauties, Ja reiz dzīvs, Varbūt par daudz atļauties, Blakus atrasties, No visa atrauties, Ja reiz dzīvs, Varbūt par daudz atļauties. Un es savādāk nemāku, man ir jādomā par tevi, par mums, Tā vien liekas, ka tas man ir tāds kā pienākums, Tu esi viltīga, jo prasi par daudz ziedot, Un kas mīlā akls top, tas vienmēr visu piedod, Itkā divi ledus kalni, okeāna straumē klīstam, Vel nesatikušies, vēl viens otru nepazīstam, Mums katram enģeļa spārns un tāpēc - paklausies, Lai mēs paceltos, mums nāksies apskauties, Ļausim vējam, lai tas aizvējo mūs kaut kur lēnām, Kur saule spīdēs vēl spožāk, pat caur visām ēnām, Es pēc tevis, elpu kāri velku, Atliek cerēt ka nav un nebūs par vēlu, Nozagi dvēseli, bet ne velna nedod pretī, Man dvēseli skrāpe, bet nekas, drīksti mainīt secību, Ņem sirdi, tā pēc tevis karsta kā liesma, Vai tu dzirdi, skan manas dvēseles mīlas dziesma.

Bez jums es nebūtu pat ēna, Pat gaisma blāva, kura dziest, Pat vēja pūsma liega, lēna, Kas krūtīs nevaldāmi briest. Bez Jums es nebūtu pat lāma. Ne jūra tā, ne akas grods. Bez Jums es nebūtu pat ēna Un pateicība ir mans gods.

Strautiņš, čalodams it naigi, Steidzas arvienu, kā nemiera dzīts, Strautmalā redz meiču daiļo, Gaida kas mīļoto atnākam drīz ! Piedziedājums - 2x. Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meiteni, ko mīlēji ? Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meitenei ko solīji ? Strautiņ, teic vai velti gaidu, Teic man, vai draugs mans šurp neatnāks vairs? Sirds man ilgo viņa smaidu, Dzirdēt tā vārdus, kas solīja daudz ? Piedziedājums - 2x. Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meiteni, ko mīlēji ? Kā var aizmirst, kā var aizmirst, Meitenei ko solīji ?

Ozols(O): Kad bezmiegs tevi vajā un tu esi patstāvīgā hajā, Bet kaimiņi izsauc mentus, kas tevi noliek beidzot miera stājā. Tad jāpaspēj vēl nostrēbt, visu to, ko nevar noslēpt, Bet pārējais tiek noskalots podā, seja no asarām, sāka tā sūrstēt Edavārdi(E): Visi tavi draugi pēkšņi ''Nolec'', tad, kad vajag ''Kost'', Apprecās un viena gada laikā noveco kā ''Aifons'', Un sieva saka izbeidzam tusus, Bet tev nepaliek auksti, jo tavs ''Miksteips'' ir uguns. O: Kad tu esi kunga prātā, No katra ''Spota'' met tevi ārā, Bet tu ,atrodoties, vēl piedraudi, ka būsi inspekcijas sanitārā, Tad vienīgais tavs glābējs no apsarga RĪKĻU RĀVĒJS, Lidojoši ''Naiki'', bet tu esi ''Krokšos'', nu tas būs kārtīgs grāvējs. E: Nu tad ar raksturu tādu, kad viss jaunais sagroza prātu, Tu saki frāzi:"Manos laikos, četrdesmit gadus par ātru." Tu esi slavens Latvijā, jā, tas it kā ir labs, Un sīkie grib ar tevi selfiju, kad stāvi rindā pie kases. O: Zini,kā makro-ekonomikas sakārto, es TV-komentātors, Kārtējo ierēdņu paviršību saliec ''pa plauktiem'', vienos vārtos, Bet pēkšņi izdziest gaisma, tas tevī diskomfortu raisa, Rādās ka tavā mikro- ekonomikā un rēķinos ir pamatīga plaisa piedz.: x2 Kad situāciju ir gana, gana, Bet nav kas tās īsti no''gana'', Tad... Muļķa sirds mana, mana, Tā... Pārdzīvo līdz, bez apmāna. Situācija tur,situācija šeit x7, SITUĀCIJAS O: Tu esi ''NetHāstlers'', TVNET ''Komentblāsters'', Kam sūdīgs viedoklis ir par visu, Nebūs nekāds te barters, Tu aizliedz LV motīvu, Saņem tā mentālo aktīvu, Bet taupīsi agresīju - nevainīgs, Zvans pie durvīm ir diezgan sāpīgs. E: Kad viss paliek sarežģīti, No tā izeju nemanīt, Kad darīji ko negribēji darīt, bet tu gribēji to nedarīt, Kad kaut kam piederīgs tu ceri būt, Un apkārt ir tikai idioti, bet tu esi stulbs. O: Kad raksturs nav ''pie rokas'', Kad pilsētu rotā kopas, Kas piedāvā tev kļūt par biedru un daļu no viņu rotas, Tad ieslēdz neadekvātu, velc ārā krustu otrādāk, Un saki, ka desmito daļu viņiem neredzēt, kā manu uguns sārtu. E: Kad tu slēpies, tad, kad ķer trakos, Jo katru rītu mosties pālī, jo tu dzer sapņos, Kad dzirdi kā bliežam mēs, jā šie veči, dulli, Kad gribi būt viens, bet tu esi nulle. O: Kad aizmiedz tu ar Annu, bet sapnī satiec Santu, Un Annas klātbūtnē Santu apbrīno kā dārgu mantu, Tad pēkšņi dzirdi blīkšķus, pamani lidojošus šķīvjus, Vienīgais ko tu mēģini nosargāt ir savs vīrieša aktīvs E: Kad katrs mēģinājums iederēties bloķēts tiek, Kad kāds kolēģis iet, izvairies, kā no problēmas lielas, Tu gribi būt kaut kas cits, jā - te komenti lieki, Jo, lai arī, kas tu būtu, tu nāc no konkrētas vietas. piedz.:x2 Situācija tur,situācija šeit x15 SITUĀCIJAS...

C F G7 C Pī Dīveņa gari goldi, gari goldi Am Dm G C Tur sēd poša meilō Mōra, meilō Mōr’. Tur sēd poša meilō Mōra, meilō Mōra Vilnaineites raksteidama, raksteidam’. Izrakstēja, saskaitēja, saskaitēja, Atdūd Dīva rūceņōsi, rūceņōs. Nu, Dīveņi, tōva vaļa, tōva vaļa, Nu tovōsi rūceņōsi, rūceņōs. Nu tovōsi rūceņōsi, rūceņōsi Pošas Laimes atslēdzeņa, atslēdzeņ’. Dūd, Dīveņi, kolnā kōpti, kolnā kōpti Na nu kolna lejeņāji, lejeņā. Dūd, Dīveņi, ūtrom dūti, ūtrom dūti, Na nu ūtra meiļi lyugti, meiļi lyugt. Dūd, Dīveņi, dūdamūi, dūdamūi, Es šajamšu jemamūi, jemamū. Es sajamšu jemamūi, jemamūi, Ar abomi rūceņomi, rūceņom.

Es klusēju un klusējot viss nozied, tāpat kā lapas,kurās salna kož, bet tās ir spītīgas un gaida jaunu dienu, un savus uzvalkus ik brīdi košāk poš Es klusēju,vai teicot mīļus vārdus, kas Tavām slāpēm veldzējumu dos, bet neatdarot apsolītos vārtus. Tev vairāk nesāpēs,kā klusēšanas sods Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu, es klusēšu un runāšu vien brīžos, kad dvēsele to manai sirdij liks Es klusēju,tur domā nemiers zudis , varbūt tas tiešām pārāk dziļi mīt, es,protams,izvēlos ,man viena sirds tik krūtīs, vai vari vairākas man apsolīt Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu, es klusēšu un runāšu vien brīžos, kad dvēsele to manai sirdij liks

Es visas tavas vienaldzības krāšu Līdz pēdējai - to pašu sīkāko. Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu Es visu laiku domāšu par to... Es neprasīšu - netīšums vai tīšums Starp mūsu dzīvēm ceļus aizkrusto. Es gaidīšu, lai teiktu, teiktu: negaidīšu. Es visu laiku gaidīšu uz to... Es neskaitīšu vairs, cik lietus lāšu To rudens logu akli aizmiglo. Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu. Es visu laiku domāšu par to... Es savu sirdi nocietināt spēšu Pret atmaiguma mirkli nejaušo. Es cerēšu, ka mūžam necerēšu Vairs ne uz ko, vairs ne uz ko, vairs ne uz ko... Es visas tavas vienaldzības krāšu...(4x)

Kad aiz mežiem nogrimst saules stari, Padebeši sārtojas. Eju es, lai Vaidaviņas krastos, Senās atmiņās sirds kavējas. - 2x Piedziedājums - 2x Vaidava, Vaidava, Aiznes skumjas zilā jūriņā, Vaidava, Vaidava, Stāsti man par mīlu jaunībā. Tagad staigājot pa svešu taku, Domās redzu tikai tevi vien, Nekad dzīvē nesniegsi man roku, Zinu to, un tā man ļoti žēl. - 2x Piedziedājums - 2x Vai to domājām, kad toreiz abi Upes krastā sēdējām? Sapņojām par nākamības dienām Un par klusām stundām divatā. - 2x Piedziedājums - 2x Prātā nāk man vakars, kad mēs abi Pļavā ziedus lasījām. Viss, ko teici, likās man tik labi, Sirdī pirmo mīlu izjutām. - 2x Piedziedājums - 2x Kad pēc gadiem sarma manos matos, Krūtīs klusu smeldzi degs, Tad kā senāk Vaidaviņas krastos Zilos novakaros skumšu es. - 2x Piedziedājums - 2x

Tev, Putnēn, vēl jāmācas dzīvot, Jāmācās dziedāt un debešos skriet. Savās plaukstās vēl sargāju Tevi, Līdz Tavi spārni spēs droši vēju tvert. Nāks laiks. Tev acīs degs cerību liesmas, Un sirdī būs nemiera gars, Būs pasaulei atvērti vārti, Bet zināsi to tikai Tu – Kurš ceļš būs Tavs. Tev Putnēn, būs jāmācās piedot, Tiem vējiem, kas ilgas un sapņus putekļos triec, Caur sniegiem un svelmi rast ceļu uz mājām, Un sadzirdēt čukstus, ko dvēsele kliedz, Nāks laiks, Tev acīs degs cerību liesmas, Un sirdī būs nemiera gars, Būs pasaulei atvērti vārti, Bet zināsi to tikai Tu – Kurš ceļš būs Tavs. Gadu no gada kļūst nopietnāks Putnēna smaids, Lai sargātu Tevi, jau plaukstas par mazu, Nāk laiks. Jau dzirdu Kā zvaigžņotās naktīs Tavi sirdspuksti pārvērsti dziesmā saldskaisli trīs, Un spārni Tevi nes jau bez vēja. Un saprotu, Putnēn, Man nav vairs ko teikt. Ir laiks. Tev acīs degs cerību liesmas Un sirdī ir nemiera gars, Ir pasaule - atvērti vārti, Un zini jau to tikai Tu – Kurš ceļš ir Tavs. 2x