Ļauj sajust elpu tavu Kad klusums pārāk skaļi kliedz Vēl okeānam neredz malu Vēl nebijušo neaizliedz Vai vadi jaunu spēku sevī Kā tikko dzimis zieds Ļauj ieplūst klusi tevī Kā jūrā ieplūst saules riets Ļauj paņemt roku tavu Un stāvēt laika vējam liec Vēl rīta migla pārāk tālu Vēl pulkstens pazaudēts Ļauj paņemt roku tavu Un stāvēt laika vējam liec Vēl rīta migla pārāk tālu Vēl pulkstens pazaudēts Ļauj sajust elpu tavu Kad klusums pārāk skaļi kliedz Vēl okeānam neredz malu Vēl nebijušo neaizliedz Ļauj paņemt roku tavu Un stāvēt laika vējam liec Vēl rīta migla pārāk tālu Vēl pulkstens pazaudēts Ļauj paņemt roku tavu Un stāvēt laika vējam liec Vēl rīta migla pārāk tālu Vēl pulkstens pazaudēts

Am Lai bij' vārdi kam bij' vārdi, Man pašam'i bij' stipri vārdi. Lai bij' vārdi kam bij' vārdi, Man pašam'i bij' stipri vārdi. Daugaviņu noturēju mietu dūru vidiņā, Daugaviņu noturēju mietu dūru vidiņā. Sita mani, dūra mani, kā ozola bluķēniņ, Sita mani, dūra mani, kā ozola bluķēniņ. Ne'iesita, ne'iedūra, kā tērauda gabalā, Ne'iesita, ne'iedūra, kā tērauda gabalā. Trim kārtām'i zelta jostu ap to kuplo ozoliņ, Trim kārtām'i zelta jostu ap to kuplo ozoliņ....

Mana vārda diena klāt, tikai nav ko aicināt, Pasēdēt un palīksmot, piedzerties un padejot Tomēr sāku galdu klāt, pats ar sevi parunāt, Pasēdēt un palīksmot, piedzerties un padejot Mani jau sen par Gunvaldi sauc, tāpēc ir sarīkots rauts, Mani jau sen par Gunvaldi sauc, šodien man dzīrot ir ļauts Varētu jau piezvanīt skaistai meitenei, kas mīt Pāri ielai dzīvoklī, kuras vārds ir Nataly Varētu, jau varētu, tad mēs abi dejotu, Sēdētu un līksmotu, piedzertos un gulētu Mani jau sen par Gunvaldi sauc, tāpēc ir sarīkots rauts, Mani jau sen par Gunvaldi sauc, šodien man dzīrot ir ļauts Telefona aparāts manās rokās nobružāts, Skrienot pakaļ līdzi tām skaitļu kombinācijām Mana mīļā Nataly, tevi nevar sazvanīt, Nāksies vienam pasēdēt, piedzerties un pagulēt Mani jau sen par Gunvaldi sauc, tāpēc ir sarīkots rauts, Mani jau sen par Gunvaldi sauc, šodien man dzīrot ir ļauts Mani jau sen par Gunvaldi sauc, tāpēc ir sarīkots rauts, Mani jau sen par Gunvaldi sauc, šodien man dzīrot ir ļauts....

Mēs visi te esam sēti, Šajā garozā iekodēti. Pār mums daudzi lieti nolijuši, Bet saule tos vienmēr spītīgi dzēš. Te ūdens dzīles zemei piekusušas Un kalni uz augšu stiepušies, Bet mūsu varā vien darīt un pateikties. Esi stipra, Latvija, viss izdosies! Piedz. Mūsu zeme, mūsu maize, laime un sods. Viņi teica: "Ko sēs,to pļaus." x2 Te ceļi daudz iemīti un ieti, Torņi pret debesīm cēli slieti, Bet mūsu varā vien darīt un pateikties Esi stipra, Latvija, viss izdosies!...

Domas plūst, neprāts mostas Bet tomēr viss tik rāms Katrs solis it kā liekas Jau simtām reižu sperts Vārdi plūst un tik skaļi Tiek pateikt itnekas Viss kas bijis, viss kas būtu Pēkšņi paliek mazs Kaut mazliet spētu saprast to ko vēl jūtu es Kaut mazliet, bet tomēr nedzird neviens Ko tik klusi kliedzu es ak Kādēļ, kādēļ Stundas rit bet joprojām Mirklis neizgaist Vārdi mani Plaukstā tavā Mēmi sāpot dziest Kaut mazliet spētu saprast to ko vēl jūtu es Kaut mazliet, bet tomēr nedzird neviens Ko tik klusi kliedzu es ak Kādēļ, kādēļ Kaut mazliet spētu saprast to ko vēl jūtu es Kaut mazliet, bet tomēr nedzird neviens Ko tik klusi kliedzu es ak Kādēļ, kādēļ

Vai tiek prasīts par daudz ? Ja dāvā mīlu un pēc pretmīlas sauc.. Vai velti asaras birst ? Es lūdzu tikai kripatiņu tavas sirds.. Vai varbūt tiešām -- ir lemts tā notikt ? Nekrist zvaigznei - ne tavai, ne manai? Vai varbūt tiešām -- ir lemts tā notikt ? Nekrist zvaigznei - ne tavai, ne manai? Tu neesi viena no.. Tu esi labākā, Citam nieks, bet citam kā man, mana savādā, Lai būtu kopā , cik daudz un kam es parādā, Tikai tā, tikai Tu man visu ko vēlos sagādā....

C G C Sveicinojam, vieļējam jums lobu laimi, G C Ilgus godus nūdzeivuot! F C Sveicynojam, vieļējam jums lobu laimi, G C iIgus godus nūdzeivuot! Ar veseleibu, ar vysu lobu, ar syltu, jauku vasareņ'! Ar veseleybu, ar vysu lobu, ar syltu, jauku vasareņ'!

Pa zariem augšup tumsa kāpj Negaidīti svēta Kā nopūta pirms mūža miega Trīs svece brīnā melnās izkapts pļauta Krīt dārzā zvaigzne nesaprasta. Ai,māt, ai, Saule, varenā Kam atstāj bērnus vienu- aiztumsā. Es cērtu tumsai pretīm smiekli līst Te milzīgs putns ceļ mani debesīs Un augstāk vēl jau līdzās zvaigzne trīs Tā tumsā dzimusī par Sauli pārtaps rīt. Kad diena uzziedēs ar tīrām smiltīm saujā Nāks atmoda kā rasa skaidra.

Labi, ar ko lai sāku? Domāju ikviens ir pamanījis cik bieži, mums neizdodas būt tagad un šeit, bet tieši Tieši vienreiz biju šeit, bija tā kā tagad, pilnīgi precīzi, eu vai tas nav dulli ko? Tikai nebija, viņa, viņš un ģitāras, tu toreiz tik labi pateici, kasi kuli ko? Es arī tā jutos, tu norāvi vāku man, bet ko tu tikko teici? Okey sākšu no sākuma, Domāju ikviens ir pamanījis cik bieži, mums neizdodas būt tagad un šeit, bet tieši, kur tad noris dzīve sākotnēji?...

Ko tu raudi, debestiņa? Vai tev trūka zilumiņa? Tev ap malām saule vijas, Cauri stiepjas varvīksniņa! Ko tu raudi, debestiņa? Dienu mūžu gājējiņa, Vai tev sveša atdusiņa? Vai tev trūka agrā rīta? Vēla, velga vakariņa? Ko tu raudi, debestiņa? Vai tev trūka silta vēja, Mīļu glāstu atnesēja? Vēl tev smagas, lielas lāses Rit no zelta plakstieniņa — Ko tu raudi, debestiņa?