Atraksti man vēstulīti, mīļo meitenīt! Atraksti man dažas rindas, mazo kaķenīt! Skumīgi man vienam dzīvot, tukšums sirsniņā Kur tu esi pazudusi, mana maziņā? Aaijaijaijaijā, raairairairairā Ai, kā gribētos man čučēt tavā gultiņā mīļi, mīļi tevi apskaut, mana maziņā! Paiet dienas, paiet naktis, mīļo meitenīt Atraksti man, kā tev klājas, mazo kaķenīt! Aaijaijaijaijā, raairairairairā Aaijaijaijaijā, raairairairairā [improvizācija]

Liekas tas bij` tikai vakar Kad es Tevi vārdā uzrunāju Savu balsi nepazīdams Klusi mīlestību izdziedāju Liekas Tu man toreiz teici Paliec blakus divatā ir labāk Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Liekas tas bij` tikai vakar Mūsu soļi naksnīgajās ielās Tavi sapņi mani sapņi Atcros tu teici tikai vēlies Un mēs vienmēr būsim kopā Kopā sadegsim ar kļavu lapām Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā ..... Un mēs vienmēr būsim kopā Kopā sadegsim ar kļavu lapām Bij` Tava roka manā plaukstā Bet varbūt viss bija citādāk Piedz. Kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Vienmēr kopā ar Tevi fotogrāfijā Paslēpta dziļi vecā albūmā Paslēpta dziļi vecā albūmā

Tu man esi nakts, Un tu mans rīts. Tas, kas man ir aizliegts, un pat vairāk vēl kā drīkst. Tu man esi diena vakarā, Mazliet nedaudz no visa kā, Visa tā. Tu man esi uguns karsts un auksts, Esi kvēlošs ledus, Kurā sadegot man salst. Tu man esi viss, kad nav nekā, Tikai, ja tu esi tuvumā, Tuvumā... Piedz. Esi tā Kad pārējais pārvēršas tukšumā, Mums vienam bez otra vairs nav nekā, Vairs nekā. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā. Viss ir tikai tik, Cik neaizmirst, Tu man esi tur, Kur mana pazaudētā sirds. Zūdot sev, Tā piederēs Visu gūt un atgūt spēj, Atgūt spēēēj... Piedz. Esi tā Kad pārējais pārvēršas tukšumā, Mums vienam bez otra vairs nav nekā, Vairs nekā. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā. Man esi viss, Ko vēlos vēl sev paturēt, Man esi viss, Ko vēlos vēl iemīlēt,Iemīlēt. Esi tā Kad nevajag, nevajag, Nevajag, nevajag visu no tā, It nekā.

Kad reizē apklustam un reizē pasmaidām Un kaut vai uzkliedzam Zinu, es tev vienīgā Jo nav vienalga tev Un nav vienalga man Viens otram acuraugs, labākais draugs. Piedz. Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet. Kad abi saprotam, Cik laika izšķiežam, Cik lietām kalpojam, Zinu, nav par vēlu teikt: Ak, lūdzu, piedod man Un piedodu es tev! Paldies Visaugstākam, Viens otram mēs! Piedz. Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Neatlaid, manu roku neatlaid, Lai kāja nepaslīd Ne man, ne tev pat mazliet Kad reizē apklustam un reizē pasmaidām Un kaut vai uzkliedzam Zinu, es tev vienīgā.

F diena aust Bb F suņi rājas F sapnis gaist Bb F kadri klājas C D es mostos kā pēc filmas baisas Em A D laiks septiņiem soļiem svaiga gaisa G (ooohuuu) F Em Am gaisma virs torņiem un putni dzied Bb (ooohuuu) C Am Em acis veras, tās ilgi bij' ciet (ooo) C A D7 labrīt, pasaules telpa F katrs vārds Bb F ko tu saki man čukstus F atbalsojas ielās Bb F un es dzirdu tavus soļus Bb F un tavus sirdspukstus C D no ikdienas es vaļā raisos Em A D laiks septiņiem soļiem svaiga gaisa G (ooohuuu) F Em Am gaisma virs torņiem un putni dzied Bb (ooohuuu) C Am Em acis veras, tās ilgi bij' ciet F Am Em Bb bet starp māju jumtiem, kad liepas zied C A D7 gribas stāvēt un elpot F C gribas stāvēt un elpot

Man no tava zvaigžņu dārza, Vienu ceļa zvaigzni dod ! Tā lai droši mani vada, Visu mūžu starojot ! Dod, lai kalniem ejot pāri, Tava gaisma mani ved ! Tava mīlestība arī Roku sniedz un nepamet. Kad es dzīves lejām, Cauri dažreiz eju neticīgs, Dod, lai tavā mīlestībā, Kļūstu drošs un paļāvīgs !

A A/B A/F# E Gaismai austot, baltas sniega pārslas krīt, Ļaudis steidz vēl iekavētos darbus padarīt. Cik gan neparasts un pasakains šis rīts, Sveces deg, koši egles mirdz. Diena mostas, prieks un līksmība ir klāt, Ļauj man vēl mazliet ar Tevi klusi parunāt. Silta elpa maigi Tavu vaigu skar, Pulkstens sit stundas atpakaļ. Pulkstens sit stundas atpakaļ... Sudrabkrāsās sniega pārslas krīt un krīt, Bet es tumsā cenšos tikai Tevi saskatīt. Ledus tiltu mēness pāri zvaigznēm ceļ, Vēja zirgs manus sapņus dzen. Smieklos nakts mums aizsteidzas, Skumjš ir brīdis, kad mums abiem jāšķiras, Bet es zinu - paies tikai vēl viens gads, Tici man - tas būs neparasts. Tici man - tas būs neparasts...

Ar katru dienu biežāk skaļi balsis galvā kliedz „Tu taču apzinies ka šobrīd viņu ar rokām neaizsniegt?” Jo vairāk laika paiet, jo viss nereālāks šķiet Bet man nav kur skriet, vismaz prāts tā liek Redzu sevi tagad bāra logā Un vienu glāzi paceļot jau stiepjos pēc otrās Kā suns kas noklīdis, pagalam izmircis Es nepaspēju šodien saņemt sevi rokās Starp debesīm un zemi ilūzijas uzburtas Es nepazīstu Tevi, laikam sevi arī, tā izskatās Bet balsis galvā nemitīgi par gudrām izliekas „Piepildījums tas pēc kā jācīnās” Dienas vairs pat nešķiet vienmuļas Kad izliekos ka viss ir kārtībā Ir skumjas paslēptas no saules gaismas Bet pienāk atkal nakts un sāp...

Jau vēstules tev sūtījis bez gala Jau tevi gaidījis un skumis es Tur Madlienā, kur mana dzimta malā Tev dzeltenas es plūcu purenes Nu vītušas tās stāv uz loga vāzē Kā pārmetums, kā ilgas, izmisums Vīns sarkanais, ko ielēju sev glāzē Tā negaršo, kā garšoja tas mums Vai atceries tos vārdus, kurus teici Kad satikāmies mēs šeit pirmoreiz? Tu toreiz čukstēji, cik ļoti mani mīli Pār mums kā pasakā bija līcis vītols greizs Vai tiešām tas bija tikai vītols? Vai tiešām nemīli tu mani vairs? Kā gribētos man atkal vārdus siltus Un zināt, ka tos saka kaķēns maigs! Kā gribētos man atkal vārdus siltus Un zināt, ka tos saka kaķēns maigs!

Pie zvaigžņu vārtiem apstājies, stāv mēness, domās grimis, tā vaigs ir liegi sudrabbāls, viss šonakt ātrāk rimis Mans kaķēns klēpī ieraušas, pieglaužas un murrā Skatiens ilgi nemeklē, bet vienā acumirklī rod gaismu tumšās debesīs, kur vēl nekas nav zudis Nekur nekas nav pazudis, rau, mēness slaido sirpi pie zvaigžņu vārtiem pieslējis, meistaro mākoņpīpi Bet kaķēns, acis pavēris, uz mani skatās slīpi kā teikdams – paliec, nekusties un sēdi rāmi, glīti Tas, kam ir jānotiek, vēlreiz ir noticis Pie zvaigžņu vārtiem apstājies vēl mēness, domās grimis, tā vaigs ir liegi sudrabbāls, Tas, gana niekojies, nu apdzēš savu mākoņpīpi, tad izplēn, kāpdams debesīs, ir vēlreiz viss kā bijis Viss šonakt ātrāk norimis un kaķēns murrāt stāj, jo nu jau cieši iemidzis Tas, kam ir jānotiek, vēlreiz ir noticis