Vēji Pūš un smiltis gaisā skrien.Bet es smaidu un gaidu vēl aizvien.Tieši ko,ja saules it kā pietiek man.Un kaiju saldās klaigas arīdzan..Lūkojoties lejā,iesmejos. Kas to zin,vai man tā laime būs.Savu čaulu divās daļās ieraudzīt.Un ar dzīves sulu kādu padzirdīt.Tākā pēdējais kokosrieksts palmā.Es šūpojos pats savā galmā. Un gaidu,kad nāksi tu.Tā kā pēdējais kokosrieksts palmā. Es zinu,es kristu pat salnā.Ja nāktu tu.Un siltās plauks tās mani noķertu. Nav pie manis ceļš tāls vai augsts .Nav jau tā,ka ziemā glāsta sals.Paskaties,nu,paskati uz augšu jel.Varbūt te ir tas,ko gaidi tu un gaidu es''Vēl un vēl''.Tā kā pēdējais kokosrieksts palmā.Es šūpojos p ats savā galmā.Un gaidu,kad nāksi tu.Tā kā pēdējais koko srieksts palmā.Es zinu,es kristu pat salnā.Ja nāktu tu.U n siltās plaukstās mani noķertuuuuu...

Uz Sakas upes stāvā krasta, Kur tā uz jūru viļņus veļ, Stāv mūsu skola neparastā, Un gaišas domas augšup ceļ. Te sanākam mēs katru dienu, Kā strautiņi, kas ceļu rod. Te ilgi nepaliekam vieni Un katrs rīts ko jaunu dod. Piedziedājums. Ar gaišām domām dzīvē iesim, Un Latvija mums tuva būs, To nezinām, kā šie ceļi vīsies, Bet labais izzust nepagūs ! 2 x Un, kad pēc gadiem projām būsim, Mūs atmiņas vēl kopā sauks. Draugs draugam vēstules tad sūtīs, Un varbūt sapņos ciemos brauks. Jo paliek te mums dzimtās mājas, Un labu draugu lielais prieks. Un skola, kur mums labi klājas, Kur mīļu acu skatiens spulgs. Piedziedājums. Ar gaišām domām dzīvē iesim, Un Latvija mums tuva būs, To nezinām, kā šie ceļi vīsies, Bet labais izzust nepagūs !

Kāds lietains vakars, Kāds vientuļš vakars, Man klusi logā raud, Birst lapas Gaujas takās, Birst rudas lapas rudens takās. Tur tālu jūrā, Baltajā jūrā, Un tagad klusumā ar tevi, Ik mirkli klusumā ar tevi sirds, Sarunājas mājās. Es ticu - atkal būsim mājās, No jūras te pie manis mājās, Tā senākā, senākā senā... Un atkal ziedēs ķirši mājās. Es ticu - atkal būsim mājās, No jūras te pie manis mājās, Tā senākā, senākā senā... Kāds lietains vakars, Kāds vientuļš vakars, Man klusi logā raud, Es gaidu rudens takās, Es gaidu tevi rudens takās. To sapni - tevi, Mirdzošu tevi, Un tagad klusumā ar tevi, Ik mirkli klusumā ar tevi sirds, Sarunājas mājās... Mājas, Es ticu - atkal būsim mājās, No jūras te pie manis mājās, Tā senākā, senākā senā, Māja, māja.

Vai tu pie manis nāci, Vai es pie tevis gāju? Kā bišu stopā lācis Es vienmēr likos tev. Vai prasīju, vai lūdzos Tu teici - velti sūdzos. Bet tagad vienreiz gana, Jo tā nav mana vaina. Piedz. Teic' manim bišu lāci, Kādēļ pie manis nāci? Es zinu tavu māju, Es tevi brīdināju. Teic tevim bišu spietu Ej meklēt citur vietu Ej sargāt bišu māju Es tevi brīdināju. Vai es pie tevis nācu, Vai tu pie manis gāji? Es biju tikai lācis, Tu biji bišu spiets. Tu lidoji un dzēli, Un bites spārnos cēli, Bet tagad vienreiz gana Un zini - viss par vēlu. Piedz. (1x),[neliela pauze] Piedz. (4x)

1.Kad es biju mazs Es nebaidijos Ne no kā Tagad esmu kļuvis pārāk jūtīgs Piedz. 2x Mīlestība Tas ko es jūtu Mīlestība Tas ko tu jūti Mīlestība Tas ko mēs jūtam 2. Tu esi kā saule Es esmu kā mēness Tu esi kā zieds Es tava vāze 3. Tu mani apspīdi Es tevi noturu Tu mani mierini Piedz. 4x

Mīklas (noput dadzis, noput smilga) Noput dadzis noput smilga, Četras sievas miltus maļ Četri vīri iet pa ceļu, Visiem bārdas atpakaļ No tās taisnās piķa siksnas Kas pār kalna krūti spīd Sarūk, sarūk tēva josta Drīz jau varēs salocīt Ne tas dzenis, ne tā dzilna Sausā kokā krustu kaļ Četri vīri iet pa ceļu, Tie vairs nenāks atpakaļ No tās taisnās piķa siksnas Kas pār kalna krūti spīd Sarūk, sarūk tēva josta, Drīz jau varēs salocīt No tās taisnās piķa siksnas Kas pār kalna krūti spīd Drīz jau varēs tēva jostu, Trīsreiz apkārt aplocīt Ielikt vecās mātes pūrā Jaunu dvieli pāri klāt Un zem balta bērza loka, Dzīvi zemē apglabāt Gan būs atkal citi laiki Citas sievas miltus mals Bet tie vīri kādu dienu, Gan jau atnāks atpakaļ Ne tas dzenis, ne tā dzilna Sausā kokā krustu kaļ Četri vīri iet pa ceļu, Varbūt atnāks atpakaļ

Šonakt vienalga tev Kas notiks rīt Melnajās acīs sniegs un liesmas mīt Velc melnās pērles Tās tā piestāv tev Melnajos matos sniegs Tā piestāv tev…. Bet tu jau pati zini Izpūruši tavi mati Nu kur tu steidzies Žēl ka tu to nesaprati Šis karš ir beidzies Elpo strauji , it kā sirds tev lūst Bet steidzies lēnām Kuršu asinis tik strauji plūst Caur tavām vēnām Klusums pēc vētras, Nakts pēc dienas nāks. Viss kas ir apkārt tev, Būs savādāks. Velc melno kleitu, melns tā piestāv tev Nevelc neko jo tas tā piestāv tev.. Bet tu jau pati zini

Apklusīs signāli Apstāsies vilcieni Svētajā kalnā dzisīs guns Izbalēs karogi Izkaltīs ezeri Novītīs vainagi Izkusīs zvēresti kā sniegs Sarūsēs ieroči Un tas notiks Klusi klusi, ja mēs būsim divatā Tad mēs stāvēsim klusumā Vētras vidū un negaisā Lielgabalu un ložu dārdos skarbos Pilnīgā klusumā Tad mēs stāvēsim klusumā Katra diena mums liksies tā It kā tā būtu dzīves pirmā diena Pirmā un pēdējā Applūdīs tuksneši Pildīsies ezeri Upes no jauna tecēt sāks Izklīdīs mākoņi Pacelsies pilskalni Sazaļos ozoli Atdzimsim mēs kā pelnos māls Stipri un vareni Un tad kad lietus zīmēt sāk Notis uz loga rūts Palodzes simfonija ieskanas, un zūd…. Un mēs stāvēsim klusumā Saules staros un spožumā Mīlestības un sapņu pilnām acīm Pilnīgā klusumā

Iet meitene ar sauli rotaļās, Tai acīs rīta ziedu rasa lās. Es zinu - labi nav, kāds mani rās... Es ilgojos pēc smaržas tās. Es tevi atcerēšos ilgi vēl, kad rasa lās No ziediem, pērkoniem un miglas tās... Ar tevi saule rotaļāsies katrā rītausmā - Vienmēr es klusi ilgojos pēc tā... Vienmēr es klusi ilgojos pēc tā. Tu atkal raudi, tev ir žēl, ka saule jūrā grimst. Tik neskumsti, viņš atnāks vēl - Ar tevi saule rotaļāsies atkal rītausmā Un mēness tevi mierinās un skūpstīs vēl. Es tevi atcerēšos - mēness rīta klusumā Uz gurniem rasa dejo mulsumā. Tu esi meitene, kam dievi matos puķes sies. Kā ezerā tu rasā peldējies, Kā rasā peldējies tu ezerā - Vienmēr es klusi ilgošos pēc tā. Iet meitene ar sauli rotaļās, Tai acīs rīta ziedu rasa lās. Es zinu - labi nav, kāds mani rās... Es ilgojos pēc smaržas tās.

Reiz izlasīju žurnālā, Es ieteikumu vienu, Ka izbēgt var no infarkta, Ja paskrien katru dienu. No rīta, protams, sāku skriet, Kāds vīrs man ceļa stājās: "Kur joz ? Tak DZĒRIENI vēl ciet ! Tev, draugs, nav visi mājās!" Tad laidos tumsā parikšot. Te dzirdu citu bļauri : "Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod? Tak septiņi jau cauri !" Es sāku dienā lokus laist. Vai infarktu man gaidīt ? Bet priekšniecība saka : "Slaists ! Sāk darba laikā skraidīt!" Nu, raudāt nezinu vai smiet, Pēc pārpratuma tāda. Tā ir, kad iesaka mums skriet, Bet laiku nenorāda! Reiz izlasīju žurnālā, Es ieteikumu vienu, Ka izbēgt var no infarkta, Ja paskrien katru dienu.