1. Ik vakara dziedāt gāju, dziedāt gāju sudrabiņa kalniņāi. 2. Kalniņāi stāvēdama, Grozu savu vainadziņu. 3. Kur tas gaiši apspīdēja, Tur mūžiņu nodzīvoju.

1. Es paņēmu vakaru pie Tevis un gāju, Lai satiktu Tevi vēl reiz. Pirms piegāju klāt Tev es pajautāju, Vai drīkstu vēl vienu reiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz. 2. Es atnācu šeit, jo noticēju, Ka satikšu Tevi vēlreiz. Zem vakara zvaigznēm aizmirstam dienu, Šāds mirklis ir pēdējoreiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz. 3. Es paņēmu vakaru pie Tevis un gāju, Lai satiktu Tevi vēl reiz. Pirms piegāju klāt Tev es pajautāju, Vai drīkstu vēl vienu reiz. Piedz. Uz Tavām rokām sagaidīt rītu, Mirkli atstāt šo neatpazītu, No Tavas elpas, kas pieskarties steidz, Vai drīkstu ar Tevi vēl vienu reiz.

Tu stāvi manā priekšā, Un vairāk nesaki neko, Vai laidīsi tu mani iekšā, Vai man jāziedo kaut ko. Vai tu vēl stāvi manā priekšā, Joprojām nesaki neko, Man te auksti tavā priekšā, No augšas sevi vērojot. Es tevi mīlu, Vairāk nevajag neko, Es tevi mīlu, Lai tavai gaismai jāseko, Lai katra diena jādzivo, Lai katrai domai jālido...jālido...jālido. Tu atkal stāvi manā priekšā, Un klusē nesakot neko, Beidzot saplūstam mēs vienā, Bij man sevi jāziedo. Es tevi mīlu, Vairāk nevajag neko, Es tevi mīlu, Lai tavai gaismai jāseko, Lai katra diena jādzivo, Lai katrai domai jālido...jālido...jālido. JĀLIDO...

Čiguoneņi tatāreiši Kur šū nakti gulēsit? Cyts pride, cyts eglē Cyts celeņa maleņā Kurš celeņa maleņā Byus vylkam kimyuseņš – kumosiņš Čiguons mani izmuocieja Treis mozeņi amateņi Zyrgus zagt, jārus meit- jērus mīt Jaunus puišus kairinuot Čigi, čigi čiguoneņi Vīnu vītu, vīnu vītu- vienu vietu Šei dīneņa, šei naksneņa Ajamuo, lacamuo – ejamo lecamo

Kas bijis bijis, pagājis, tik daudz kas vēl nav noticis, Labi ka tā, labi vien ir tā. Kā būs tā būs, ir nolemts tā, šai pasaulītē mainīgā, Labi ka tā, labi vien ir tā, Kā ir, tā ir, tā jānotiek, nekas uz vietas nepaliek, Labi ka tā labi vien ir tā, Kā nevajadzēs nebūs tā, šī pasaule ir mainīga. Labi ka tā, labi ka tā. Pār Vērmaņdārzu saule riet, un Vernisāžā atkal dzied, Pār dzīvi jauno pianins, līdz glāzēs lēni sarkanvīns. Pār Vērmaņdārzu saule riet un divi mīlētāji iet. Un abiem sirds tik strauji sit, kā reiz pirms gadiem piecdesmit. Kas vienam nav, tas citam ir un labi ja tas neizšķir. Labi kā tā, labi, ja ir tā. Un tas būs lai vieno mūs, jo tas kam nav, tam kādreiz būs. Labi ka tā labi, ja ir tā. Un ja tev kādreiz skumji kļūst un asaras pār vaigiem plūst. Labi ka tā, labi vien ir tā. Ir vieta, kur tu vari iet, gan bēdāties, gan skaļi smiet. Labi ka tā, labi ka tā.

Jāņu nakti lietus lija Trīs lāsītes vien nolija Viena rudzu, otra miežu, Trešā tīra sudrabiņa Tev liepiņa platas lapas Apsedz manu augumiņu Jāņu nakti lietus lija Sudrabiņa lāsītēm Lietiņš līti nemācēja Mirdzināti mirdzināja Tautas rāti nemācēja Raudināti raudināja

1. Mēs satikāmies kaut kur saules pusē, Kad lietus mākonis bij' tālu prom. Kad saulriets neko nesaka, bet klusē, Un mirklis ļauj mums nesacīt neko. 2. Ar tauriņiem, kas pļavā ziedos lēkā, Un sienāzi, kurš otreiz dziesmu sīc. Mēs sadevāmies abi roku rokās, Un devāmies tad saulesrietam līdz. Piedz. Ir apstājies mums laiks uz īsu mirkli, Un saul'riets bijis mūsu liecinieks. Pat šodien pasacīt tev bikli, Es vēlējos par mirkli teikt paldies. 3. Ar zvaigznēm rotaļāties gāja Mēness, Un tumsai līdzi centas steigties rīts. Un rīta rasā Tev es teikšu paldies, Lai nepaliek tas Tev nepasacīts. Piedz. Es nelieku tev stāvēt saules pusē, Es nevēlos, lai vienmēr smaidīt sāc. Bet varbūt apstājies, ar rietu klusē, Kad vēlies, droši ciemos nāc.

1. Ir naktis, kad jūra klusē un skumst, Tad viņas dzelmē nemiers tumst. Un līdz ar bangām vētrā baigā, Tur nedzimušie sapņi klaigā. 2. Ir rīti, kad atsteidzas ceļinieks vējš, Un nost skumjas un nemieru plēš. Viņš atnes pasaules smaržu un elpu, Lai pārvērstu jūras sapņus un telpu. 3. Nāk dienas, kad jūra ar vēju dejo. Vējš aicina, nāc līdzi klejot. Ne jūra nevar no krastiem ārā kāpt, Un aizsteidzas vējš, un abiem tad sāp. 4. Būs vakari gari bez vēja un klusi, Tad jūra auklēs saulrietu mulsi. Tik viļņi ar saulrieta zeltu acīs, Par dienām ar vēju un sapņiem sacīs.

Nāku no klaušu mežiem, No dainu un piena pļavām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku ar savu tautu No pagātnes tumšajām gravām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai mostamies brīvi No naida un gļēvuma skavām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai nemirtu sveši Viens otram un sapnim savam - Lai noliktu visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai saulītē celtu Savas Tēvzemes godu. Mīlestību un sevi Visu Latvijai dodu.

1.Pavasaris projām iet, vasara jau zaļo. Mākonis ap sauli iet, putnu balsis čalo. Rītos saule agrāk aust pirms tu atver acis , Vakaros tā jūrā krīt kluss kā dienas tracis. Noķer vēju, nelaid vaļā palēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. 2. Naktī klusā sienāzis drošāk auž dziesmu pirms tu taisies iesnausties.. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. Tu uz rokām laidies miegā, acis aizver ciet Ļauj lai saule jūrā noriet, Atmiņas paliek. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlētie,s nāc uz manām trepēm.