Aizplīv vējā kā ziedlapu sniegi Smalka smeldze un neticu vairs Ka vēl lūpās plauks smaidi un liegi Mani uzrunās pieskāriens kairs. P. Tikai ceriņos,ceriņos baltos Tveras vakars un prom negrib iet Smaržās kaistošu apmetni maigi Zilai naktij ap pleciem tas liek. Izris zvaigznes kā dimanti zālē Smilgas vakarvējš saudzīgi glauž Un pār mirkļiem,kas rītausmā bālē Mēness plakstus ir pievēris jau.

Es neesmu ne šeit, ne tur, es esmu te pa vidam, kur koku lapas zemē guļot, lietum līstot sadrūp. Es neesmu ne tur, ne šeit, es esmu te pa vidam, kur likums aizliedz baudīt tīro, īsto, dažkārt nevainīgo. Es neesmu ne šeit , ne tur, es esmu noteikti kaut kur, varbūt starp dimensijām stāvošs, vai par tādām strauji kļūstošs. Es neesmu ne šeit, ne tur, es esmu vēža šūna dabā, un steigties nevajag nekur, es vienmēr esmu tajā. Es neesmu ne šeit, ne tur, un tomēr jūtu sevi, bet nezinu joprojām vēl, kurp, lai to jūtu sūtu. Es neesmu ne šeit, ne tur, es esmu te, Jums līdzās, diemžēl par to, ka esmu tāds, vairs nezin it neviena acs. Es neesmu ne šeit, ne tur, es esmu kaut kur pavīdam. (K.Pudniks) 2013

Kaut varētu vēl reizi atgriezt tās Tās dienas pašas labākās Mēs ticētu, ka viss uz labu ies Kam jānotiek, tas notiksies Vecos albumos kad skatos, senās fotogrāfijās Atmiņā kā šodien uzaust dienas pašas skaistākās Tik daudz cerību un sapņu, likās visas durvis vaļā Toreiz kad tu soli ejos citam veiksmi neatstāj Kaut varētu vēl reizi atgriezt tās Tās dienas pašas labākās Mēs ticētu, ka viss uz labu ies Kam jānotiek, tas notiksies Skolas gadi kaut jau tālē, palikušas atmiņas Vienmēr sajust to ko gribam, ticēt tam, kas nemainās Draudzība kad dzīves vējos, pārbaudīta nevar pazust Laiku rītdien ceļi mēdīs tā nekad mūs neatstās Kaut varētu vēl reizi atgriezt tās Tās dienas pašas labākās Mēs ticētu, ka viss uz labu ies Kam jānotiek, tas notiksies

Paklau,vēlos tev ko teikt Un šo brīdi nesasteigt Nav,nav nekas man aiz auss Tikai runas veids tāds gauss Saule,jūra,vējš un tu Ir viss ko es sev vēlētu Ja man mazliet tuvāk tiec Lūdzu,lūdzu to neatliec Varbūt šis brīdis nav piemērots Un viss tas šķiet mazliet pat samākslots Bet tavu roku savēja ielikšu Uz kādu brīdi tevi tā vērošu Saule,jūra,vējš un tu Ir viss ko es sev vēlētu Ja man mazliet tuvāk tiec Lūdzu,lūdzu to neatliec Varbūt šis brīdis nav piemērots Un viss tas šķiet mazliet pat samākslots Bet tavu roku savēja ielikšu Uz kādu brīdi tevi tā vērošu Lec,lec pat ja tev kājas trīc Es tevi ņemšu tu tikai nāc man līdzi Tavu roku savējā ielikšu Uz kādu brīdi tevi tā vērošu Es jūtos mazliet kā piemānīts Jo man nav viss tas kas bij apsolīts Bet kam tas vispār ir vajadzīgs Ja man ir tas ko cits nevar paņemt līdzi Varbūt šis brīdis nav piemērots Un viss tas šķiet mazliet pat samākslots Bet tavu roku savēja ielikšu Uz kādu brīdi tevi tā vērošu Lec,lec pat ja tev kājas trīc Es tevi ņemšu tu tikai nāc man līdzi Tavu roku savējā ielikšu Uz kādu brīdi tevi tā vērošu

Suņi, luņi, puns un skumji truli trumi purvā, Sievas, ievas, piens un lieli biezi krievi ziemā... Šitie visi, Tev tomēr nelīdzēs... Aitas, maitas, maiss un kaili kilobaiti gaisā, Zīles, pīles, sils un divi mīļie zilā pilī... Šitie visi, Tev tomēr nelīdzēs... ...Aizmirst manu Mēmu smaidu, smaidu nicīgo. Sejas, dejas, vējš, vēl veļu tēli mēļos pēļos, Skolas, olas, mols un poļu bole troļļu soma... Šitie visi, Tev tomēr nelīdzēs... ...Aizmirst manu Mēmu smaidu, smaidu nicīgo. Tu vīnu dzer. "Priekā!" Bet nelīdz tas ne nieka. ...Aizmirst manu Mēmu smaidu, smaidu nicīgo.

Purvu brydu na juobula Skujys byra vaiņukā Tautas ruoja na buoleņi Saujī trauču asareņu Muoseņ zeile zini nese Īt tautomi atsaceiti Tu zeileitis naklausieji Ar tautomi saderēji

Viens vienīgs klusums telpā Un gaiss tik salts Tikai elpa no tevis pār manu ādu slīd Un šķiet, laiks apstājies ir, Tik nemainīgs Vēl viens skūpsts un es eju tevī paslēpties vēlreiz Vēl viens skūpsts un es spēju tevi paņemt sev līdz O...kādas acis ir tev O...kādas lūpas ir tev Tavs smaids vēl atmiņā manā kavēsies, vai tu dzirdi, atnāc man līdz, līdz debesīm un viss Ir nakts un mēness gaismā Tavs augums spīd Vēl viens skūpsts un mēs ejam viens pie otra aizmirsties Tava elpa man sejā, tavas rokas, kas trīc Vai tu vēlies vēl... O...kādas acis ir tev O...kādas lūpas ir tev Šī nakts ir veltīta tev Vai tu vēlies vēl

1. Es tevi mīlēju tik nedzirdami klusu, Nejūtams tev bij' mans pieskāriens. Kad gadā tai bij' zvaigzne nomirusi, Nebij' pamanījis to neviens. Tas akmens te tev ir tik nepamanāms, Sūnu apklāts, viss tik zaļš un sens. Ja tu arī kādreiz iesi garām, Nejutīsi, kurš ir dārgakmens. 2. Es tevi mīlēju tik nedzirdami klusu, Nejūtams tev bij' mans pieskāriens. Kad gadā tai bij' zvaigzne nomirusi, Nebij' pamanījis to neviens. Tas akmens te tev ir tik nepamanāms, Sūnu apklāts, viss tik zaļš un sens. Ja tu arī kādreiz iesi garām, Nejutīsi, kurš ir dārgakmens.

Kā bulta skrien vējš debesīs, Kā tautas dziesma šalc jūra Mēs esam šeit kā azotē Zem vētrā plandošas baltas buras Kad saule uzausīs un sadegs māls, Tad ceļš līdz apvārsnim vairs nebūs tāls Mātes balss pačukstēs - Dēls, redzi, tā Ir Latvija

Tās tavas kurpes pie gultas, Tavs saburzīts krekls, Nodzēsta cigarete un roze vakardienas kafijā... Tu iepūt dūmus tieši man sejā, Runājam par jūtām. Kā ceļa soma lidostā noklīdusi starp citām... Asi kā žiletes skūpsti, Skābs kā vīns smaids... x2 Tu klusē atkal un smīni par mani. Tu klusē atkal caur tikko izpūstiem dūmiem. x2 Mēs runājam par jūtām.. Mēs runājam par jūtām... Tu klusē atkal un smīni par mani. Tu klusē atkal caur tikko izpūstiem dūmiem. x2 Tu klusē atkal....