Nāku no klaušu mežiem, No dainu un piena pļavām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku ar savu tautu No pagātnes tumšajām gravām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai mostamies brīvi No naida un gļēvuma skavām - Nolikt visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai nemirtu sveši Viens otram un sapnim savam - Lai noliktu visu, kas bijis, Pie kājām, Latvija, tavām. Nāku, lai saulītē celtu Savas Tēvzemes godu. Mīlestību un sevi Visu Latvijai dodu.

1.Pavasaris projām iet, vasara jau zaļo. Mākonis ap sauli iet, putnu balsis čalo. Rītos saule agrāk aust pirms tu atver acis , Vakaros tā jūrā krīt kluss kā dienas tracis. Noķer vēju, nelaid vaļā palēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. 2. Naktī klusā sienāzis drošāk auž dziesmu pirms tu taisies iesnausties.. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlēties, nāc uz manām trepēm. Tu uz rokām laidies miegā, acis aizver ciet Ļauj lai saule jūrā noriet, Atmiņas paliek. Noķer vēju, nelaid vaļā paslēpies starp zvaigznēm Un, ja gribi spēlētie,s nāc uz manām trepēm.

Olenderu laiva nāca Deviņiem vālogiem Vai tā nāca miežu rudzu Vai pēc māsas vainadziņa Ja tā nāca miežu rudzu Dodat brāļi neliedzat Ja pēc māsas vainadziņa Liedzat brāļi nedodat Man pašami Kurzemē Tur aug mana līgaviņa Tur aug mana līgaviņa Man zēģeļu audējiņa

Laiks slēpdamies no saules svelmes ēnu meklē, Bet nezin kā. Man šķiet, ka tā jau bijis Un atkal jāpaliek ir nomodā. Ar miglas krāsām jaunu rītu ūdens zīmē, Tas pieder man. Vai drīkstu izkāpt cauri logam, Lai es dzirdu kā tas skan. Krīt divas lapas meklēdamas vēja plaukstu Un nerunā. Es gribu palikt šeit, Kur man nekas nav jājautā. Starp diviem upes krastiem stāvot Uz mirkli šķiet Varu just Es nedaudz baidos pāriet pāri Un ja vēras, sāk zust. Starp diviem upes krastiem stāvot, Lai arī kas notiktu. Es nevēlos vairs pāriet pāri, Jo tepat arī tu. Krīt divas lapas meklēdamas vēja plaukstu Un nerunā. Es gribu palikt šeit, Kur man nekas nav jājautā.

Balta Balta Muša Lidinās apkārt Un dzied Mūsu dzīves dziesmu Piedz. Balta balta muša Lidinās apkārt Visi viņu ienīst Tas viņai nekas Baltā baltā mūša Apsēžas uz cepures Un nu tagad domā Ko lai tagad dara Piedz. Starpspēle Skatās uz manis Baltā baltā muša Un nu prāto, prāto Ko lai tagad dara Piedz. 3x

1. Kad kritīs zvaigzne manējā, Es iešu prom no mājām. Mēs satiksimies krustcelēs, Ko nemaz nezinājām. Mēs varam abi kopā iet, Uz vienu debespusi. Un tas, kas mums būs kopā iets, To nakts būs sasējusi. Piedz. Kad kritīs zvaigzne manējā, Tā pildīs kāda sapni. Man jāpaliek būs klusumā, Virs manis mirdz greizie rati. 2. Kad kritīs zvaigzne manējā, Es aiziešu pavisam. Tev atstātas būs krustcelēs Domu pilnās naktis. Tās saudzē,turi kabatā Un reizēm noliec blakus, Lai mana zvaigzne kritusī Tad pilda Tavus sapņus. Piedz. Kad kritīs zvaigzne manējā, Tā pildīs kāda sapni. Man jāpaliek būs klusumā, Virs manis mirdz greizie rati.

1. Kad mazā blusa pasaulē reiz nāca, Tā visu, kas bij ceļā, līdz sev vāca. Un arī es tur ceļā gadījos, Bez samaņas es gultā iegāzos. Tā nāca, metās virsū man un šņāca, Un naktīs blakus ilgi man krāca. Un šodien blakus man vēl dus, Un slapina man palagus. Piedz. (2x) Blusa ir bez vainas, Blusai nav ne vainas, Blusai kājiņas ir ļoti slaidas, Blusa, blusa, mazā blusa. 2. Un vakaros, kad metos savā gultā, Skatos, tur jau blusa atkal čurā. Tā nevainīgi virsū atkal skatās, Pēc naktsmājām tā uzmacīgi prasās. Es prasu, vai tā atkal slapinās, Bet šī tik nevainīgi noskatās, Un manā dūnu segā apsedzās, Jau piekto seriālu noskatās. Blusa ir bez vainas, Blusai nav ne vainas, Blusai kājiņas ir ļoti slaidas, Blusa, blusa, mazā blusa. 3. Un atkal rīts ir iesācies ar važām, Un blusa virsū skatās man ar bažām, Tā jūt, ka atkal dusmīgs būšu es, Jo nu jau slapjas manas sandales. Blusa ir bez vainas, Blusai nav ne vainas, Blusai kājiņas ir ļoti slaidas, Blusa, blusa, mazā blusa.

1. Piekususi dvēsele un rokas, Ilgi jau klusē durvju zvans, Piemirsušās daudzās dzīves lomas, Aizmirsts ir skatiens tavs. 2. Putekļi un lielceļš zem kājām, Saule jau pie apvāršņa riet. Tikai cerības par mājām. Lūdzu, mani mājās sagaidiet. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt. 3. Izrauties un lūkoties uz zvaigznēm, Aizvērt uz mirkli acis ciet. Paklusēt un pakāpties pa trepēm, Ļaut, lai pulksten's savu gaitu iet. Apstāties, skaļi piecelties, Neaizmirst, ka stāvi, Lēnām tālāk virzīties, Kaut ar vaigiem bāli. Drīz es nākšu atpakaļ, drīz es būšu klāt, Rīta rasā mazgāties, tevi modināt.

Es aizveru durvis Es aizveru durvis ciet. Lēnām, es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru lēnām, Es aizveru durvis ciet. Es gaidu kad Tu nāc. Piedz. Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet, Es aizveru durvis ciet, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es aizveru durvis ciet. Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu nāc, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu, kad Tu vērsi tās, Es gaidu. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru durvis ciet. Es aizveru lēnām durvis ciet. Bet gaidu, Bet gaidu, kad Tu nāc. Es gaidu, kad Tu nāc.

Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista. Negories, mēnestiņ, negories, draugs, Jūdz savu dimanta zirgu! Dārzā briest āboli, ābeles lauž, Jāved uz Miķeļa tirgu. Cik tur būs zvaigžņu!Un mantu vai biezs! Pilnu sev vezumu vāksim. Pasaule saulgriežos sasvārstīsies, Līdzi tai šūpoties sāksim. Nodzeltē pakrastes, lapkritis nāk, Skaista šī zemīte, skaista. Mēnestiņš, iekāpis ozolā, Ragus kā gliemezis slaista.