Tumšmatēm tīk lēnās dejas, blondīnes par tām tik smejas, Ķircinoties veikli projām slīd. Aizlokas tās prom kā fejas acīm mirdzot, draiski smejas Vilinot un izaicinot mūs. Ritmā šūpojas un lokā Stājas tās kā senās dienās Tur, kur ugunskura gaisma spīd Nomestas tiek dienas rūpes, Paliek tikai ritma šūpas, Kurās aizmirstamies. Griežoties šai dejā straujā, dodas tās kā īstā kaujā Kā tik amazones prot. Un mēs uzvarēti tiekam, ļaujoties šo mirkļu priekam, Pasaulē, kas atraisīta kļūst. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl Aizved mūs pie senās uguns, Seniem ritmiem, senām dejām, Kurās aizmirstamies. Mēnesnīcas spožā gaismā koku ēnas upē laistās Dejotāji sambas ritmos slīd. Tā līdz rītam ciešā lokā turēsimies visi kopā Pasaulē, kas laimīgāka kļūs. Samba, mamba un marimba Valda šovakar pār mums. Samba, mamba un marimba vēl

Gaujas miglā Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā, Tu paklausies, kā rasa upē krīt – Un vajag iet un vajag runāt klusāk, Un nevajag šo mieru izbaidīt. Un gribas, lai šim klusumam nav malas, Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin ... Kā zemes smaržu pieliets linu palags Mūs abus divus Gaujas migla tin. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ. Pie vienas rokas otra skaras liegi, Pie karstas ogles – karsta. Un tad šķiet, - Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi, Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied ... Ar rasu kopā līs tev smarža sejā, Tik tīra un tik gaiša, cik vien var, Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā Un tikpat balta būs kā šovakar. Piedz. Ievu ziedi, vēlie pali allaž sajūsmina mani Senlejā, kur putni koros dzied. Tevi panākšu aiz kraujas, ņemšu tavu plaukstu saujā, Vedīšu pie Gaujas atpakaļ.

Gaujmalā Gaujmalā, kad lakstīgalas visiem prātus jauc, Tikai ieklausies un tava sirds sev vaļu ļaus. Tikai vienu reiz ieklausies kā plūst, Cerības, ka mirklis dzīvi pārveidos. Bet ja reizi šo tu garām palaidīsi draugs, Neskumsti, jo pavasaris tavu vārdu sauc, Tāpēc atsaucies, kārtis galdā liec, Droši baudi dzīves elpu trauksmaino. Piedz. Mēness slīd pa zvaigžņu jūru, Neskumsti par dzīvi sūru Katram pasaulē savs ejams ceļš. Pienāks laiks, kad Saule spīdēs, Mākoņi virs galvas klīdīs, Sirdi saviļņos spirgts rīta vējš. Kad jau sudrabs tavos matos sarmas stīgas sēs Aizmirstas būs skumjās dienas, tikai gaišās nē, Tāpēc atceries, dzīvi vada prieks, Prieks, ko gūstam aizrautīgi dzīvojot.

Mēs tagad iesim tur, kur gājis nav neviens, Kur debessmannas kalni, kur upēs baltais piens. Mūs neapturēs grāvji, mūs neapturēs žogs Šī pasaule ir vaļā kā pirma stāva logs. Uz redzēšanos sveiki, gan mēs vēl tiksimies Kad atkal viss būs labi, kad neizliksimies. Un visi kuriem skumji, lai pieceļas un nāk Mēs šodien ejam citur, kur viss ir savādāk Uz redzēšanos šodien, uz redzēšanos rīt Mēs atkal projām ejam, lai atgrieztos tulīt. Uz redzēšanos sveiki, gan mēs vēl tiksimies Kad atkal viss būs labi, kad neizliksimies.

[Dm] Kādā klusā ziemas naktī [Am] Ārā slepus uzsnieg sniegs, [Dm] Autobraucējiem par to liels prieks. [Dm] Tie ilgi, ilgi gaidījuši [Am] Brīdi balto brīnišķo, [Dm] [Am] [Dm] Kas krustojumus glīti izdaiļo. Piedz. [Dm] Nevaru, [Gm] [Dm] nevaru, nespēju nobremzēt, [Dm] Jo sniegs no augšas [C] [Dm] Beidzot ciemos nāk. [Dm] [Gm] Ārā ir ziema, [Dm] Un nespēju es noticēt, [Dm] Ka auto mans no [C] [Dm] ceļa slīdēt sāk. Vakar vēl bij sausas ielas, vējš ar lapām spēlējās, Apmales un grāvji atpūtās. Uzmanīgi spiežu gāzi, ziemas riepu man vēl nav, Viesmīlīgi grāvis saka čau! piedz. 2x

Manai Gaujai Šī dziesma vairs jādzied nav blāzmainā rietā, Neviens nevar iztraucēt mūs, - Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā Man var tavi ūdeņi plūst. Šī dziesma nav tā, kura kaunīgi vairās Un prasa, ko nedrīkst, ko drīkst: Pie tevis, vismīļākā, skūpstās visvairāk, Un tevī visbiežāk kāds slīkst. Tu dažam sniedz avota ledaino roku Un acis uz mūžību slēdz, Tu paņem no krastmalas varenu koku Un kopā ar to projām bēdz. Kad pamostas mežs, palu miglājam gaistot, Tu puto un akmeņus grauz, Un, Gauja, tev, ledāju verdzību šķaidot, Ir pilnīgi cilvēka balss. Man, dzirdot šo balsi, tā dīvaini metas, Es domāju – labi varbūt, Ka pasaulē prot tikai meitenes retas Mazlietiņ tev līdzīgas būt.

Saltā, sarmotā un baltā ziemas rītā Tad, kad sals aiz loga savu dziesmu dzied Zili mirdzošas un saules izdaiļotas Manās loga rūtīs ledus rozes zied P. Gaidi mani, nākšu drīz ar sauli sirdī Gaidi tā, lai arī Tava sirds to jūt Sniegšu Tev es savas ledus rozes rūtīs Lai tās cauri gadiem liek pie Tevis būt Laiks jau negaida, tas ātri projām steidzas Atkal pavasaris sitām vēsmām sveic Tas nekas, jo zinu, baltās sniega rozes Sniegšu Tev, lai tās Tev manu vārdu teic...

Nesaki man, ka tā nebūs Izbridīsim cauri sniegiem, Un tad varens brīdis būs, - Mākonis ar baltiem diegiem Debesi pie zemes šūs. Zeme dabūs košas krāsas, Kūlai cauri zāle augs, - Debess zvaigznēm piedzims māsas, Pienenes uz zemes plauks. Piedz. Tālumos, kas sen jau alkti, Iesim, sapņodami daudz. Līdīs melns un spožs kā zalktis Noslēpumains meža strauts. Baloži pa priedēm dūkos, Un mums nebūs vairs kur iet. Dzeguze tik ilgi kūkos, Kamēr visi ceļi ciet. Tad no tava pleca slīdēs Skurbais tērpa nemiers nost Un līdz rītam zvaigznes spīdēs Tavu acu atvaros. Piedz. Tālumos, kas sen jau alkti, Iesim sapņodami daudz. Līdīs melns un spožs kā zalktis Noslēpumains meža strauts

Es šonakt degšu sveci un iešu, sveci rokās, tālu pļavās. Varbūt caur kādu nezināmu teci es pēkšņi iestaigāšu domās tavās. Tu pļavu redzēsi. Un mūžību. Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci. Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu. Es tik to jokam saucu tā par sveci. Ko runājat par mīlestību, Ja tāda vārda vairs jau nav. Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.'' Nav jārunā par mīlestību. Kad Dievs no Ādama ņem ribu, Tas akts ir mehanizēts jau. Ko runāt vēl par mīlestību - Tā vārda tāda ja vairs nav.

Dzimšanas dienā tev dāvinu prieku, Prieku ar mazu smaidiņu, Mīlestību dzimšanas dienā Ar acu skatienu pasniedzu tev. Esi priecīgs un laimīgs, Esi veiksmīgs un mīlēts Uz pasaules lielās, Kur cilvēki mīt. Dzimšanas dienā saules stariņu Lūgšu pie tevis nolaisties, Sapaijāt vaidziņus, samīļot sirsniņu, Samīļot silti, cik silti vien var. Dzimšanas dienā tev pasniedzu plaukstu, Uz kuras laimīte mitinās. Lūdzu, to paņem un saglabā ilgi, Lai laimīte pavada tevi arvien.