Tu pie [D]manis nāci īsā kleitiņā Manas kurpes bija sniega [A]baltumā Bet šeit pie [D]upes lejā [D7]odi, šādā [G]jaukā vakarā Un tie [D]kož, kož, [A]kož... līdz kaulam [D]kož Es tev teicu ātri muksim laiviņā Varbūt aizbēgt varam tā mēs divatā Bet ko tas deva odiem arī, patīk īsā kleitiņa Un tie kož, kož, kož ... līdz kaulam kož Notrīc gaiss, kad mana roka smagi krīt Un no dusmām kļūstu balts kā krīts Tu man teici, .. "tikai mieru", tā jau jābūt vasarā Ka tie kož, kož, kož ... līdz kaulam kož Ņemsim airus, bēgsim, muksim maliņā Tomēr sarunājām abi - tik un tā Nāksim atkal te pie upes lejā, rīt un aizparīt Un lai tie kož, kož, kož ... līdz kaulam kož

[G][D C] [G]Mazulīt kāpēc tev [C]asaras līst Jel [D]saki ko šodien [G]izvēlas sirds Ak, Tu [Em]vēlies lai ātrāk [Am]pavasars nāk [D]Novakari [G]siltie Bez malkas nav uguns, tāpēc nāc vien man klāt Lai pavasars stāsta, ka mēs nevaram stāt Vecais Lauskis pa pakšiem nespārda vairs pavasara rītos PIEDZ: [C]Jel saki, ko [G]izvēlas sirds, [D]vai mani Tu [G]atceries vēl? [C]Un kur būs [G]atmiņu tilts, [D]kad nokusīs [G]sniegs Tu paskaties apkārt - čivina, dzied Un sniegpulkstenītes pļavās jau zied Upē ledus tik mānīgs kā tava sirds Pavasara vēsmas Nāc izstāsti vēlreiz ko vēlējās sirds Tu jau smejies - tas ir aprīļa pirksts Pirmā pērkona naktī gan aizgāji Tu Bet, tā jau dzīvē notiek

[E]Sidrabbaltās peļķēs apļi [A]slīd [F#m]Norasojis logs, kam nekad [H]nesmaidīs rīts [E]Karuselī tukšā atbrauks [A]rīts [F#m]Smejoties pa vējam, kāpēc atkal jau [H]līst? PIEDZ: Man par [E]Tevi visu izstāstīja [A]nakts Ka Tu [F#m]tālu esi vēl, bet jau [H]nāc Un par [E]vienu soli tuvāk, es sev [A]pats Jo es [F#m]sapratu ko nozīmē Tavs [H]nogurušais smaids Pulkstenis kam nekad nenāk miegs Noskaitīs pa stundai vēl, līdz gaismas jau dziest Aizmigušās ielās vējš vien brauks Mirkli vēl būs tā līdz kāds jau atkal mūs sauks Bridge: Un [C]viss kas [G/H]notiekās, man [Am]šķiet ir bijis [Am/G]jau [F]Raud vējā [F/E]vijole, vairs [H]kurai sen jau atbalss nav [E]

Arvien [D]biežāk lietus lāses, tagad manā logā [Em]sit Tikai [A]viena, maza lapa, kokā skumst un [D]nenokrīt Drīz jau kliedzot aiziet dzērves, tur kur [Em]padebeši tumst Tikai [A]viena, kaila lapa, stāsta [D]pasaku par [A]mums PIEDZ: To vien [D]nepateica nakts šī, kur ir [Em]mana vienīgā? Kura [A]aizgāja ar vējiem, kurp man [D]nepateica [A]tā Tā caur [D]atvasarām smaida, tā man [Em]naktīs prātu jauc Un kā [A]zvaigzne krītot deg tā, mani [D]maldina un [A]sauc Atkal lietus lāses logā, bet tā jābūt – tas nekas Jo pēc naktīm sekos rīti, un būs jaunas tikšanās Kas man palika no mīlas, kas man palika nakts Es jau zinu ko man teiksi, šī bij’ mūsu šķiršanās Trijās dienās simtiem ceļu, man pie tevis iet un iet Bet man nepaspēt līdz rietam, kad jau saule dusēt iet Trijās dienās simtiem sapņu, kurus redzēt vēl un vēl Bet man nepaspēt līdz rītam, kad jau mēness dusēt iet

Am E Am Pasakām vajag ticēt, Dm G C Pasakās labu vien vēlē Dm G C Princesi, pili un dūdas, Am E Am Jautrākos dančus kas spēlē. Pasakās bērnība mūsu Siltumu ziemai sev glabā, Trešais dēls pasaulē aiziet Noburto akmeņu labā. Nāvei nav varas pār dzīvi, Ļaunumam jāzaudē kaujā, Rudenī iesētiem rudziem, Rudenī jāgaida pļauja. Nebaidies,- pasaka teica, Vienmēr pār nākamo dienu. Un es bez rūpēm un raizēm Svilpodams saulrietā skrienu.

Iespēle: D A Bm G A [D]Tālu tur aiz siena lauka, [A]vilcieni kur klaudz [G]Jau atkal aizripojis [D]gads [D]Būda caura, cieta spalva, [A]Suņa gadam BISS! [G]Lai nekož [A]pastniekam un [D]viss! PIEDZ: Aiz manis [G]paliks – daži draugi [D]Nams ko cēlu pats Un [E]pēdējā bezmiega [A]nakts Gadumijā vārdus sijā, nesoli par daudz Kā allaž, mainīties var viss Puķu pušķim, zīme galā, mīļā, :“sāku rīt!, Bet ko līdz tam man sadarīt?“ Grūti nāca, smagi pūta, pirmās dienas rīts Tik viegli apsolīt kaut ko Būda caura, cieta spalva, Suņa gadam BISS! Lai nekož pastniekam un viss!

Kāpēc [C]cerī[G]bu vēl sirdī [C]glabā Kāpēc [Am]sveces [G]liesmai plēnēt [C]ļauj Jā, Tavs [F]vīrs vienmēr [G]tas, kam [Em]allaž zila [Am]acs Un pat pēc [F]plūdiem, [G]nemainīsies [C]skats Kāpēc savām draudzenēm Tu stāsti Ka viņš vienmēr laikus mājās nāk Ja uz rīta pusi viņš, mājup makšķeres tin Un pat pēc plūdiem, nemainīsies skats Viss kas bijis, tikai nauda vējā Viss kas būs vēl, tukši vārdi vien Jo viņš vienmēr būs tāds pats, kam allaž zila acs Un pat pēc plūdiem nemainīsies skats Un nav ko bēdāt, pasaule vel griežas Un jauna diena atkal spēkus dos Jo pie visa vainīgs viņš, saldais mīlas mēnestiņš Un pat pēc plūdiem, nemainīsies skats

C Pie pleca plecs kā ierindnieki, G7 C Vēl tikko saukti zaldātos. G7 C F Vēl tikko svīdis auseklītis, C G7 C Un debess saules lēktā most. C Vēl tikko ierakušies esam G7 C Līdz saknēm tēvu zemītē, G7 C F Un karogu pār mūsu galvām C G7 C Vēl tikko atrotījis vējš. Aiz mums jau rāvā tīreļpurvi Un nāves salas, piektais gads. Tik daudz jau asiņu un dubļu, Kur kaujas sauciens slīcināts. Aiz mums jau karakāvu blāzmās Reiz liesmojušais debesjums. Aiz mums jau dzeloņstiepļu žogi Un mūžīgs sasalums. Pie pleca plecs ar īstiem brāļiem, Bez elkoņiem - pie pleca plecs. Pie pleca plecs ar ģenerāļiem, Kas skaidri kaujas lauku redz, Kur cīnās atjaunotie pulki, Kur izšķirošā kauja dun, Kur cīnījušies mūsu senči, Un tagad jācīnās ir mums.

Kapo uz 2. ladas [C]Noskūpsti mani, pirms [Dm]projām Tu ej Viņa [G]teica: "viss beidzās pirms [C]Tevis" Es [Am]nevaru palikt, jau [Dm]pienenes zied Pret [G]rītu izbeidzās [C]ceļš Aizmirsti mani, pirms projām Tu ej Kaut nezinu, kā būs bez Tevis Saule un zeme, tās tur mani vēl Drīz apkārt pienenes zied PIEDZ: [C]Lai, paliek [Dm]atmiņas vien Kad [G]pienāca rīts, Tev bij [C]asaras acīs [Am]Neskumsti [Dm]laiks ātri skrien Jau [G]atkal pienenes [C]zied Es pārvērstos ziedos, un lai viņi vīst Vienalga, ko citi sacīs Noskūpsti mani, pirms projām tu ej Lai laime nepāriet Mazulīt, kas gan es būtu bez Tevis Kā norauta lapa vējā Saule un zeme, tās tur mani vēl Drīz atkal pienenes zied BRIDGE: [F] Apsolītā [C]debespusē, [G]varbūt ziedēs tā [Am]vēl vienu reiz [F]Bet aiz mana [C]loga klusi, [D]noziedēja [G]tā

[C]Bālā pilsētas meitene nemīl Viņa zina ko negrib, bet nezin ko [Dm]grib Un [G]katru reizi kad viņu es redzu Man drīz jau 30, es raudu kā [C]skauts Viņa neteiks nevienam, kas plosa tās sirdi Vien vientuļās naktīs, kad nenāks tai miegs Tad kā sirdsmīļā Monika ielies Tev vīnu Un palaidīs blakus, lai īsa ir nakts P I E D Z: Nevar [F]mākoņos skriet, nevar [C]sapogāt vēju Vēl es [D]nemāku ciest, un [G]dzīvot bez tevis Tā viņa rosās pa dzīvi, kā žubīte jaukā Bet es neteikšu viņai, kā man viņas žēl Jo drīz jau nokritīs pārslas, pār skumjajām domām Par viņu, par mani, par to kā vēl būs