C(m) Kārna vārna Uz slapa kapa Man savu patiesību ķērc Vai tiešām viņa neattapa ka viss tas - tikai joka pēc G Vai tiešām viņa neattapa F C ka viss tas - tikai joka pēc G F Ak vai cik stulbi C nosist gulbi F C Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl F C F Tad ir tik velnišķīgi stulbi - ik rietā sarkans gulbis kvēl G Tik stulbi, stulbi, stulbi kvēl C Ka jāsit vēl F7 Kārna vārna Uz slapa kapa C Man savu patiesību ķērc G Vai tiešām viņa neattapa F C ka viss tas - tikai joka pēc G Ab Ak vai cik stulbi C nosist gulbi Ab F Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl Ab C Ab Tad ir tik velnišķīgi stulbi - ik rietā sarkans gulbis kvēl Eb Tik stulbi, stulbi, stulbi kvēl Bb Ka jāsit vēl C Ka jāsit vēl G F Ak vai cik stulbi C nosist gulbi F C Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl F C F Tad ir tik velnišķīgi stulbi - ik rietā sarkans gulbis kvēl G Tik stulbi, stulbi, stulbi kvēl C Ka jāsit vēl

Bbm Viena alga, kas tev priekšā - Db draugu pulks vai zvēru bars. Eb Galvenais, lai tevī pašā Bm F uzplaukst sapumpurots zars. C7 Mazi sivēntiņi rukšķ F ilgi, ilgi priekā zaļā. D7 Tāpēc jau mans nams ir tukšs - G durvis atstāju es vaļā. *Breakdowns ir pa F C7 Pillā traukā nav kur līst, F caurais trauks - tas nav pat pustrauks. D7 Ilgi, ilgi nenovīst, G ātri, ātri lai viņš uzplaukst! Akordi ņemti no J. Kulakova oriģ. notīm

A Bija silta Dieva diena, F# D un uz zemes bija jauki. E A Bet kaza kāpa debesīs. E Cik reizes Dievs nogrūda, A tik reizes kaza atkal kāpa, kāpa.. E Cik reizes Dievs nogrūda, A tik reizes kaza atkal kāpa, kāpa.. D E7 Arāji apstājās, laiks apstājās, D E7 kaza kāpa, simts gadu pagāja, D E7 tūkstots pagāja, bet kaza kāpa. A Tas ir tas piemineklis. F# Tas ir tas piemineklis. D Tas ir tas piemineklis. E A Re kur kāpj debesīs!

No rīta piecos, kad atvēru acis , mana meitene sacīja tā: -Tu izskaties tā kā ekrāna zvaigzne un tu būsi slavā reiz vīts! Es biju laimīgs un teicu-ak mīļā, man dzīvē nav vairāk nekā! Nekas nav tā kā to parāda Viva, dzīve tā nav Viva, dzīve nav Viva . Viva! Šīs planētas dīva. Viva! Ir pasaule brīva. Viva! Ir mana cerība dzīva! Viva , Viva ! Es zinu kādreiz tu redzēsi mani savā lielajā ekrānā, Un tā būs dziesma par tevi un mani, tā kā pasaka, tā kā mīts. Es biju laimīgs un teicu, ak mīļā, man dzīvē nevajag nekā. Nekas nav tā,kā to parāda viva, dzīve tā nav viva, dzīve nav Viva ! Viva! Šīs planētas dīva. Viva! Ir pasaule brīva. Viva! Ir mana cerība dzīva! Viva , Viva ! Zinu, kādreiz tu redzēsi mani savā lielajā ekrānā, Tā būs dziesma par tevi un mani, tevi un mani. …Man dzīvē ir paveicies , man ir krāsains televizors un es skatos satelītu. Ja tev ir skumji -ieslēdz, ja tev ir jautri, arī ieslēdz . Vienkārši -ieslēdz . Viva! Šīs planētas dīva. Viva! Ir pasaule brīva. Viva! Ir mana cerība dzīva! Viva , Viva !

Nav nekā vairs Nav nekā. Pulkstenis jau lēni iet Atpakaļ… Nodziedājis dziesmu pēdējo vējš, Lēni bezgalībā krīt. Nav nekā vairs, Nav nekā. Laimes kalējs pēdējo Laimi kaļ. Saule norietēja pēdējo reiz, Lai te neatgrieztos rīt. Vairāk nekā nav, Viss ir bijis jau. Vairāk nekā nav, Viss ir bijis vairāk nekā nav. Nav nekā vairs, Nav nekā. Tikai upe kalnā tek, Atpakaļ. Tikai smagi lejā mākoņi krīt, Lietus tukšām lāsēm lej . Vairāk nekā nav, Viss ir bijis jau. Vairāk nekā nav, Viss ir bijis vairāk nekā nav. Vairāk nekā nav, Viss ir bijis jau. Vairāk nekā nav, Viss ir bijis vairāk nekā nav.

Pelēka diena pa pilsētu iet, Kāda meitene vienuļi dzied. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav. Vienīgi laternas spoži vēl deg, Ceļa rādītājs rāda -nekur. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav. Tā aiziet nesaprasta Mana meitene pēdējā. Tā kā okeāns bez krasta, Un man pāri nepaliek, pāri nepaliek,nekā..... Meitene aiziet un neatskatās, Jo neviens viņu neuzrunās. Pēdējais vilciens ir nokavēts jau, Cita ceļa uz mājām vairs nav. Tā aiziet nesaprasta Mana meitene pēdējā. Kā okeāns bez krasta, Un man pāri nepaliek, pāri nepaliek,nekā. Neej prom atskaties. Gan tava sirds, Vēl priecāties. Neej prom atskaties. Vēl tava sirds priecāsies. Tā aiziet nesaprasta Mana meitene pēdējā. Tā kā okeāns bez krasta, Un man pāri nepaliek,pāri nepaliek, Tā aiziet nesaprasta Mana meitene pēdējā. Tā kā okeāns bez krasta, Un man pāri nepaliek, pāri nepaliek nekā.....

Labāk nesaki nevienam, kā tu sacīji man, Labāk nerādi nevienam, kā tu rādīji man. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums. Abiem mums. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums. Abiem mums. Lai es, Būtu vienīgais, Būtu vienīgais kurš zina tavu īsto vārdu. Labāk netici nevienam, kā tu ticēji man, Labāk neklausi nevienam, vārdi līdzīgi skan. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums. Lai es, Būtu vienīgais, Būtu vienīgais kurš zina tavu īsto vārdu. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums. Lai tas paliek noslēpums, Zināms tikai abiem mums, Abiem mums. Lai es, Būtu vienīgais, Būtu vienīgais kurš zina tavu īsto vārdu.

Ar Dievu zemeslode, Ar Dievu zaļā lode Ar Dievu ar ! Ar Dievu vakardiena Tev jāpaliek būs vienai Jau šovakar. Es esmu bijis vienmēr, Te tikai svešinieks vien. Jo citas planētas vējš, Man cauri smadzenēm skrien, Es esmu bijis vienmēr- NLO Ar Dievu vientulība, Ar Dievu nesaprastā, Ar Dievu ar! Ar Dievu saku dienai, Tev jāpaliek būs vienai, Jau šovakar. Es esmu bijis vienmēr, Kā lielais nezināmais Kā ūdens okeānā Kā zilās debesīs gaiss, Es esmu bijis vienmēr – NLO Ar Dievu mīļā mana Man laimes šīs ir gana, Ar Dievu ar! Līdz pašai pastardienai, Tev jāpaliek būs vienai Jau šovakar. Es esmu bijis vienmēr, Te tikai svešinieks vien. Jo citas planētas vējš, Man cauri smadzenēm skrien, Es esmu bijis vienmēr- NLO Es esmu bijis vienmēr, Te tikai svešinieks vien. Jo citas planētas vējš, Man cauri smadzenēm skrien, Es esmu bijis vienmēr…

Pasaule ir tāda skola Kur mani var atrast beigtu Kur mani māca nebūt dzīvam Un runāt lai neko nepateiktu Kur mani māca dziedāt līdzi Tam visam ko nesaprotu Kad klusēju neprotu melot Kad runāju izrādās jau protu Man saka: dzīvo ir diena Bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm Cilvēki neredz viens otru Un izskrien viens otram caur krūtīm Pasaule ir tāda skola Kur visi mācās no kļūdām Dievs mūs grib darīt par baznīcām Mēs sevi par suņu būdām Un to kā viss ir pa īstam To skolotāji nedrīkst sacīt Šai pasaulē jālasa avīzes Tai aizliegts lasīt no acīm Šai skolā pārmāca visus Kā bēgt no īstenības Es ienācu tajā ar basām Nu uzvalkā paslēpties gribas Pie kāda skolnieka zārka Dzied mācītājs: miers tam kas galā Šī pasaule dzīvu vai mirušu Cilvēku vienmēr noliek malā Šī pasaule tikai izliekas gudra Un svin savu izlikšanos Es labāk palieku par muļķi Ticu Dievam un tinos

Ievads/starpspēle: D Em G D Am C D Em Am C Em Pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu Am C G Lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai Am C Em Noskūpstītu mēness ūdensrozi G D Am Un debesis mēmas kā raudu mūri Pāreja starp pantiņiem: C Em D (a a b c) Em Pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas Visu to kas pasacīts bez jēgas Naudu par vilcienu līdz šejienei Un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam Pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu Neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu Savu nespēju just kā pēdējo mīlestību Un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu Pie visa tā iztēloties neko Savu aizmiršanos un meitenes auksto roku Viņas krūtis kā vīlušās observatorijas Un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku Pie tā tad vēl atliek atliek nopūtas Mitri sērkociņi un peldbikses slapjas Un tumsā neredzamas bizbizmārītes Kas no katra nākamā viļņa glābjas Un tikai tad es saņemšos laimei Savam pēdējam lēcienam sevī Tikai tad kas būšu bezcerīgi vīlies Jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī Tikai tad es tev sacīšu: mīlu Un pagriezies ieniršu bēgošā naktī Tikai tad kad tu man būsi piedzimusi Ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī