Malduguns, tu kā sprīdīts meža malā Kauc kā suns, jo negaiss nāk Zibens spers, maldugunis savās vietās Drīz jau drīz, tās izgaisīs Tad kādā dienā, tu modīsies Ar pilnu krūti, tevī elpos miers Virs kalnu grēdām Tu pacelsies, un teiksi klusi, paldies tev Dievs Piedz. Piena ceļš uz mājām aizvedīs Uz mājām aizvedīs Tas rakstīts debesīs Piena ceļš uz mājām aizvedīs Uz mājām aizvedīs Tas rakstīts debesīs Laimes rats nober zvaignes tev pie kājām Akā vēl ir ūdens svaigs Ugunskurs pie tavām tēva mājām Skaitīts ir tavs laiks Tad kādā dienā, tu modīsies Ar pilnu krūti, tevī elpos miers Virs kalnu grēdām Tu pacelsies, un teiksi klusi, paldies tev Dievs Piedz.

Dm Am G Dm Dm Cik tu reiz mīļa Am Tā tu teici man nē G Bet kad jauna ceļa zīme Dm Jau ved nākotnē Dm Tu satver man roku Am Tā ka man sāp G Un pārvērt par joku Dm It kā viss kārtībā Un tad ir tā F Tu atnāc un atplēs Am G no manis pa daļām D Visu kam vien pieskaries F Es tomēr vilkšu sevi F prom no skatieniem Em Kaut aiz matiem Piedz. F G Am Man acis sāļas G Kad tu nāc un tu dzirskteļo liesmās Dm Sadeg viss tavās saldajās dziesmās F G Am Acis sāļās G Tavām karstajām pēdām pa pēdām Dm Tagad peldu un slīkstu no bēdām F Un labi ka tā Es esmu vēl dzīva Dievs uz pleca man sēž Un es esmu tik brīva Kā klajumā vējš Un tad ir tā Tu atnāc un atplēs no manis pa daļām Visu kam vien pieskaries Es tomēr vilkšu sevi prom no skatieniem Kaut aiz matiem Piedz.

Ar blīkšķi durvis aizcērtas Ir pamiers galā Pamiers galā Man kaklā kamols piezogas Un laipni atgādina Esmu svešā varā No ārpuses kaut apzeltīts Bet iekšā tas jau sen nav tīrs Es runāju par trauku to Ko aizvien biežāk gribas Sašķaidīt Kad mērs ir pilns, tad cits nekas neatliek Kā piecelties un iet neatskatoties Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No maskām, kuras sargā, bet neļauj ieelpot Es eju prom, prom Prom, prom Prom Es eju prom, prom Prom, prom Prom Bez kliedzieniem un padomiem Es kaut kā tikšu galā Tikšu galā Es piekrītu tev nepiekrist Jo zinu - tā būs labāk Tā būs labāk Ja pastāv tas, kas pārvēršas Tad vienatnē nu jāstāv man Nekas nav vairāk jāsaprot Ir viss jau atrisināts Atrisināts Kad mērs ir pilns, tad cits nekas neatliek Kā piecelties un iet neatskatoties Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No maskām, kuras sargā, bet neļauj ieelpot Es eju prom No vārdiem, kuri mani iesprosto No rētām, kuras neprot izdaiļot No visiem, kuri atņem, pretī nedodot neko Es eju prom, prom Prom, prom Prom Es eju prom, prom Prom, prom Prom

A Ša A Ša A C#m Šamani, nobur mani, F#m Nobur man prātu, Dm E A Lai atkal es sirdī dzirdu A Ša A Ša A Reiz mamma man teica, F#m Tas būs čiks un viss, C#m Pat rēta nepaliks. A Es toreiz nenojautu, F#m Tas ir lēts, bet visiem C#m Zināms triks. D B Bet trauma skatam ļaujas, D Dm Ieskauj mani, kā ciešas čaulas. Piedziedājums A C#m Šamani, nobur mani, F#m Nobur man prātu, Dm E A Lai atkal es sirdī dzirdu A C#m Šamani, nobur mani, F#m Nobur man prātu, Dm E A Lai atkal es sirdī dzirdu A Ša A Ša Atkal guļu gultā, Šoreiz tie ir ceļgali. Draugi parakstās uz kājas, Jūtos tā, kā karalis. (Kas kaujā uzvarējis) Bet trauma skatam ļaujas, Ieskauj mani, kā ciešas čaulas. Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Šamani, nobur mani, Nobur man prātu, Lai atkal es sirdī dzirdu Ša Ša Ša

G#m C#m G#m Vai tu jūti vēsāks palicis laiks C#m Arī mēs ik dienu vēsāki (atdzisuši) Nevaru pieskarties tev Ar rokām tik ledainām. Man salst. Pat vasarā. Piedz. Kāpsim kalna galotnē, lai vējā Augstas domas aizlido Aizlaidīšu bēdu šeit pa vējam Aizlaid arī savējo Vai tu redzi elpa ledaina man Lūdzu nāc man klāt un virsū pūt siltu dvašu. nevaru pateikt neko Un lūpas man nekustās. Man salst. Pat vasarā. Piedz. Kāpsim kalna galotnē, lai vējā Augstas domas aizlido Aizlaidīšu bēdu šeit pa vējam Aizlaid arī savējo Tu blakus man nāc. Mīļā vēsumā. Sniegi un ledi visapkārt mums stāv. Krūtis lai plēš, dienvidu vējš. Nāk tevi modināt. Tu jūti vēsāks palicis laiks Arī mēs ik dienu vēsāki (atdzisuši) Nevaru pieskarties tev (tu man) Ar rokām tik ledainām. Man salst. Pat vasarā. Piedz.

Piedz. Am C G Cilvēce mainās un es mainos tai līdz C F Viss pasaulē mūsu pašu nodarīts Am C G Cilvēce mainās un es mainos tai līdz C F Viss pasaulē mūsu pašu noārdīts Pasaule ieskrējusies, pazaudējusi prātu Kur ņemt to spēku lai to apstādinātu Trubas karstas, mēs kaļam sev to lāstu Deleģējam uzvalku puišus, kas taisa kāšus Kur mums dotas, ja nākošā pietura galapunkts Kas mēs esam, kad vairākums ir izmisums Kur tā bumba ripo, kāpēc ne vārtos? Kāpēc saspēles vadītājs ir visu beigu sākums Mainās žanri, bet vai notikumu gaita Mainās kalpi, bet tā pati sistēma smaida Tu vari protams emocijās operēt, Internetā pabļaustīties un mazliet pagruzdēt Bet šoreiz izskatās ka tas jau nemainīs neko Pulkstens apstājies kā uz neatgriešanos Ikdienas notikumi no zemes ir noslaucīti Cilvēki nesasniedzami kā deficīts Piedz. Sākam no jauna, sākam no jauna lai būtu Sākam no jauna, ja tev nav par grūtu Sākam no jauna, sākam no jauna lai būtu Sākam no jauna, ja tev nav par grūtu Man nav par grūtu mainīt saldu uz rūgtu Tāpat kā komforta zonu uz ilgtermiņa jūgu Tu tikai iedod man kaut mazāko cerību Ka tas ko daru, beigās tiešām būs noderīgi Tā mana pilsēta šovakar ir atkal klusa Aizdomīgi intraverta kā tukša muca Mēs sadevušies rokās kaut ko telpā gaidam Pusotru gadu lasam ziņas, analizējam un skaitam Runā jābūt paklausīgam bērnam, tad viss pāries Končas būs uz galda, Ziemassvētki arī A tie pārējie - nu viņi ir izkūkojuši prātu Plānā galda urbēji ar ultimātu Piedz.

(Ievads) C C/E G G C Amin D G C F C G C F C G Silti vēji priežu silus glāsta, C F C F G G G G Bites zilos viršos rāmi san. C Em F F G G Upe ko mums šalcot klusi stāsta, Em Em Em F D G C Neaizmirsti nekad to tev un man. Neaizmirst nekad to rudens dienu, Bikli soļi skolai pretī nes, Un starp simtām tikai tevi vienu Pirmo reizi ieraudzīju es. Ko man šovakar tev vairāk sacīt, Sirds kad tā kā medus bite san? Manās acīs izlasi to pati, - Kopā dzīvē jāiet tev un man.

Kurp iesi tu, jau saule riet Un klusītēm dzied vijolē vējš, Nesteidzies, ieklausies, Tā mūsu dziesma būs Tu pasmējies un gāji prom, Ar skatienu, kas aicina līdz, Tik patiesi un skanīgi, Tā mūsu dziesma būs Varbūt, mums paveicās, varbūt lemts bija tā, Ierakstīts mūsu plaukstās, Kopīgs ceļš un satikšanās, Kas to, lai zin Piedz. Mums pieder rīts, zelta saules lēkts, Mums pieder nakts, zvaigžņu ugunsgrēks, Mums pieder viss, bet, ja lemts būs tam reiz zust, Vai mums, kas mainīsies? Sarūsēs dzelzs, ižzūs okeāns, Izbeigsies laiks, akmens kļūs kā māls, Tomēr mūsu mīlestība paliks, Tā sargās un pavadīs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Reizēm man šķiet, ka par daudz labi klājies, Par daudz man dots, par ko, Bet mūsu dziesma lido mākoņiem pāri, Tā skan, tā skan Piedz. Mums pieder rīts, zelta saules lēkts, Mums pieder nakts, zvaigžņu ugunsgrēks, Mums pieder viss, bet, ja lemts būs tam reiz zust, Vai mums, kas mainīsies? Sarūsēs dzelzs, ižzūs okeāns, Izbeigsies laiks, akmens kļūs kā māls, Tomēr mūsu mīlestība paliks, Tā sargās un pavadīs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss, Kā debesis Tik ieklausies, dzied vijolē vējš, Un kamēr vien, kopā dejosim mēs, Skanēs mūsu melodija, Šais dzīves šūpolēs Mums pieder rīts, Mums pieder nakts, Mums pieder viss...

Ir tik grūti to aizmirst, kā pirmoreiz satiku tevi, Manos sešpadsmit pasaule likās kā gaišzila debess Skolas pagalmā, smaidoša, jauna ar jūniju matos, Manī raudzījies, mulsi, kā jautāji, kur es tā skatos Biju laimīgs, tu ļāvi man cerēt, ka reiz būsi mana, Tavu glāstu un skatu, man šķita nekad nebūs gana, Bet tu aizbrauci projām, man likās, es zaudēšu prātu, Tevi pielūdzot, gaidot un cerot, ka atpakaļ nāksi Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Ko gan vairāk es vēlēties varu, viss dzīvē ir gana, Diezgan klīdis, pa pasauli plašo, es atgriežos mājās, Tikai vakaros garos, kad kamīnā ugunīs veros, Domās eju uz skoliņu veco, uz kaut ko vēl cerot Vēl arvien savos sapņos es apmulsis klīstu un meklēju tevi, Vēl arvien viss ko spēju, es pasacīt vārdos, ka man tevis trūkst, Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds Tikai nevaicā, kāpēc tik ļoti es mīlēju tevi, Jo es nespēju aizmirst, cik karsta reiz bij tava sirds

Mākoņi balti un rozes Tas ir viss, kas mums ir, Laikam grāmatā lapas, Smejot liktenis šķir Un mums nevajag vairāk, Vairāk nevar vairs būt, Mēs dzīvojam dzīvi viens otram, Jo dodot var tūkstošreiz gūt Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Aizripos dienas kā oļi, Lietus sudrabā līs, Zudīs uz lielceļiem soļi, Rētas lēnītēm dzīs Viss kā slavenās filmās, Beigās pieskāriens maigs, Jā, šī ir tā pareizā vieta, Un šis ir tas pareizais laiks Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Tā tas ir bijis un paliks, Tā tas mūžīgi būs, Ikdienas iegūtās skrambas, Vien stiprākus padarīs mūs Piedz. Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks Bet, mākoņi balti un rozes Būs vienmēr ar mums un ziedēs, un plauks, Un pasaules divas kā vienu, Dievs pasmaidīs un mūsu vārdā sauks