C G Rozes sen jau novītušas, G C Nav no rudens saudzētas, C C7 F Īsu brīdi ziedējušas, G C Grūti, grūti audzētas. Nekopts klusā meža malā Brūklenājs aug vienmaļu, Vasarā un ziemas salā Redz to allaž iezaļu. Teic ar kādu prieku vari Zaļot vientuļš, brūklenāj? Kam tu līdz ar rozēm arī Zaļošanu neatstāj? Pastāvīgi zaļot raugu Nenoskārstai vajdzībai: Kapu vaiņagiem es augu Dažai rožu kopējai.

Eb Bb Vēl tu rozes plūc nenotvīkdama, Eb Bb Eb Matos spraudi tos vēl bez nodoma. Vēl tu uzsmaidi visai pasaulei, Vēl tu nezini sava skaistuma. Paies laiciņš īss un tu nosarksi, Dārza maliņā rozes ieraugot. Un tu plūksi tās vienam vienīgam, Un tu smaidīsi vienam vienīgam. Karsti slavēs viņš tavu skaistumu, Bet es staigāšu kā pa rudeni.

B F# Viņš klusi jautāja reiz magonei un nātrei, E F# B Kā gan viņš patikt var man, vidzemniecei ātrai, B E Kas nāks reiz tīrumus un rožu druvas ravēt B F# B Un skaisto jaunību un krāšņo dzīvi slavēt. Piedz. F# B Ai, māte Latgale, tu dārga man un mīļa, F# B Es raugos magonēs kā tavā vaigā zvīļā. F# B Vai rītos, vakaros vai arī naktīs vēlu F# B Par tevi domāju un tavu skaisto dēlu. Jau trejas vasaras viņš man' pie sevis saucis, Līdz pašai Aiviekstei man lepni pakaļ braucis. Jau trejas vasaras viņš zābakos vien āvies, Pa talkām dzēris daudz, pat radu godos kāvies. Es, māte, lakatu tev došu Rīgā pirktu, Lai tu, uz ciemiem ejot, rasā nesamirktu, Lai skaists un rakstains tas ap taviem pleciem kļautos, Kad tu ar vedeklu par savu dēlu rātos.

C G7 Kur Gaiziņš ceļ galvu, kur Amata trauc, C Kur Mēness virs Alauksta dilst, C7 F Tur dzīvot un elpot un mīlēt man ļauts, G7 C Tur ir mana sēta un pils. C7 F Tur dzīvot un elpot un mīlēt man ļauts, G7 C Tur ir mana sēta un pils. 2. Kur Lielupe rātni caur tīrumiem plūst, Kur mežvidū Milzukalns milzt, Tur dzīvot un elpot un mīlēt man lemts, Tur ir mana sēta un pils. Tur dzīvot un elpot un mīlēt man lemts, Tur ir mana sēta un pils. 3. Kur Mākoņkalns mākoņus klēpī sev ņem, Kur Ežezers rotājas zils, Tur dzīvot un elpot un mīlēt man ļauts, Tur ir mana sēta un pils. Tur dzīvot un elpot un mīlēt man ļauts, Tur ir mana sēta un pils. 4. Kur Venta caur rumbu kā neprātā trauc, Kur teiksmās šalc Slīteres sils, Tur dzīvot un elpot un mīlēt man lemts, Tur ir mana sēta un pils. Tur dzīvot un elpot un mīlēt man lemts, Tur ir mana sēta un pils.

C Em Mēs ar Tevi dzērām tēju, C Em Nedomājām mēs par vēju, Dm G Sildījām mēs rokas savas, Dm G Turot plaukstā krūzes Tavas. Piparmētru tējas krūzē, Raudzīties var ilgi, ilgi, Varbūt tur kāds pūķis kursē, Varbūt tie ir zaļi vilki. C Dm F G Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā, Lapas lēni kustas tejā, neparastā mīlas dejā. Kuzņecova porcelānā piparmētru tēja gardā, Lapas lēni kustas tejā, neparastā mīlas dejā. Ja tas tomēr būtu kuģis, Tad es aizbrauktu pie tevis, Sēdētu uz krūzes malas, Kājas pievilcis pie sevis. Piparmētru ūdens zāles Kutinātu manas kājas, Laikam tās ir miega zāles, Laikam tagad esmu mājās. Skatoties kā tavas lūpas Maigi pieskaras pie krūzes, Uzbangotu manī jūtas Tā kā vētra tējas krūzē. Raudzītos tu manās acīs Manas skatītos Tev pretī Tava roka manu glāstīs, Kura gulēs tavā klēpī.

C Citiem bērniem vecmāmiņas G Vēl pat skolā iet Manējā pie siltas uguns C Vērpj un dziesmu dzied Am Dm Citiem bērniem vecmāmiņas (F) Em Grib uz slēpēm skriet Am Dm Manējā tepat pa māju G C Dzijas tinot dzied Citiem bērniem vecmāmiņas Nopūšas mazliet Manējā pat cimdus adot Tikai dzied un dzied Citiem bērniem vecmāmiņas Reizēm pikti rūc Manējā līdz pavasarim Tā kā ratiņš dūc Kamēr mānai vecmāmiņai Dziesmu nepietrūks Tikmēr viņai pirksti vijas Tikmēr ratiņš rūks Kamēr tādas vecmāmiņas Visus silda mūs Tikmēr arī dzimtai zemei Ziemas siltas būs

G Saule, kad riet C G Kad debesīs zied C G Putni, kad dzied D Atskaties!!! C Vēji kā toreiz G Em Rimtu un vien C D G Em Tu, es, Tu un es Am C G Pa mākoņpļavām mācīsimies ilgoties Piedz: Em D G Ilgoties, saprasties Em G Aizrauties, bet laikā apstāties Em D G Tev un man, līdz neprātam Em G Mīlēties mums neaizliedz Dziesmu, kad dzied Kad aplaukst un skrien Vien dvēseļu spiedz Aizmirsties Viņas kā toreiz Aizbēgs un vien Tu, es, tu un es Pa sapņiem naktīs steigsim satikties Piedz. Eb F Bb Gm Un tad, kad baltā mīlestība Cm Dm Gm Dzīvē sirdsprātu man dos Cm F Bb Gm Un manās rokās atraisītas Eb F G Dzimsis es līdz saulei aizsniegšos Nebaidies, Kd bērni šeit ies Un sapnī mums liegs Atmosties Šaubas ka peļi Aiztrauksies, un tad, mēs, tu un es Mēs dosim mūsu sirdij sakļauties Piedz 4x arnisvitols@gmail.com

C G Dzīd trailoj mežs, un akmiņs gavilej, G C Dzīd trailoj mežs, un akmiņs gavilej. F C Tik skaidrā volūdā, tik skaidrā volūdā, G C Kai yudiņs olūtā, kai yudiņs olūtā. Zīd maize teirumā un grīze grīž, Zīd maize teirumā un grīze grīž. Tik teirā volūdā, tik teirā volūdā, Kai yudiņs olūtā, kai yudiņs olūtā. Un myužam zeme ar mums runōsīs, Un myužam zeme ar mums runōsīs.

[G] Izrunāti [D] vārdi, [Em] izdomātas [G] domas, [C] Izsapņoti [G] sapņi, [C] izvēlētas [D] lomas. [G] Pagātnē [D] sveces liesma, [Em] mīlestības [G] gulbja dziesma [C] viss jau ir [G] bijis, [C] pārmetumu [D] lietus lijis. [C] Dusmu zibe[D]ņos [G] mīla neli[Em]dos, Arī [C] putni neli[D]do , kad zibe[C]ņo. [D] [C] Dusmu zibe[D]ņos [G] mīla neli[Em]dos, Arī [C] putni neli[D]do , kad zibe[C]ņo. [D] Viss jau ir [C] bijis [D] Viss jau ir [G] bijis [Em] Viss jau ir [C] bijis..[D] [G] Izrunāti [D] vārdi, [Em] skaistas [G] frāzes, [C] Mīlas solī[G]jumi, [C] grezni ziedi [D] vāzēs. [G] Pagātnē [D] sveces liesma, [Em] mīlestības [G] gulbja dziesma. [C] viss jau ir [G] bijis, [C] pārmetumu [D] lietus lijis. [C] Dusmu zibe[D]ņos [G] mīla neli[Em]dos, Arī [C] putni neli[D]do , kad zibe[C]ņo. [D] [C] Dusmu zibe[D]ņos [G] mīla neli[Em]dos, Arī [C] putni neli[D]do , kad zibe[C]ņo. [D] Viss jau ir [C] bijis [D] Viss jau ir [G] bijis [Em] Viss jau ir [C] bijis..[D]

C G 1.Kādu rītu Juris Grietai ausīs čukst: “ Vai zini ko, C Iesim šodien sēnes lasīt, ko tu teiksi man par to?” G Grieta nosarkst un tad saka: “ Juri, tikai apsolies, C Tad kad meža malā mēs tiksim, nesāc gar man knakstīties!” F C G C Juris svēti apsolās un tie sēņot aizsteidzas. 2X 2.Kad tie meža malā tika, Juris Grietai saka tā: “Iesim dziļāk mežā iekšā, sēnes neaug mežmalā.” Tiklīdz meža vidū tika, Grietai kaut kā kāja slīd. Juris, ķerdamies pie Grietas, līdz ar viņu zemē krīt. Un no šāda kritiena Grietai kāja izmežģījas. 3.Juris saka: “Es jau protu tādu vainu izārstēt. Guli zemē itin rāmi, kāju vajag masierēt.” Bet pēc brīža Grieta saka: “ Juri, kur tu masierē? Man jau kāja sāp ne ribas, ja tu tā, tad es vairs nē.” “Mīļo Grietiņ, tas nekas, man tik šoreiz misējās.” 4.Saule jau aiz kalniem steidzas, diena jau uz galu iet. Tā nu abiem sēņotājiem laiks ir drīz uz mājām iet. Tā nu abi sēņotāji nāk no meža lēkājot, Grieta priecīga, ka Juris itin labi masēt prot. Kam šī lieta jauka šķiet, tad lai rītu sēņot iet! arnisvitols@gmail.com