Tik tiešām tā ir Kad vārdi nenāk viegli.. Kad rokas, kā naglas Duras cita rokās! Tik tiešām tā ir Kad lūpas trīc.. Kad ēna neslīd Tev līdz` Bet krīt tavā priekšā… Kur lai skrien? Kā lai elpo? Ja pat gaiss šķiet par tīru Un ķermenis par stīvu… Kā lai paliek? Ko lai domā? Ja nekas nav īsts…. Tikai Tu un varbūt es! Tik tiešām tā ir.. Tik tiešām tā ir… Gaiss par tīru… Ķermenis par stīvu…

Am Ar vienu vārdu klusē C Ar citu kliedz! G Vari arī tā, tikai neaizliedz… Am Kādam būsi labs C Citam neizdibināms.. G Kādam būsi neizjusts glāsts Am F C Pasargā mani, kad diena būs galā! Am F C Pasargā,mani vai vari to? Kad Tevis nav, arī manis nav! Mūsu pasaulē! Vari varbūt bēgt – pazaudēt! Palīdzi man! Palīdzi sev! Sadzirdi vēl un vēl! Aizejot tev tomēr ir žēl!

Šie bezrūpīgie vārdu plūdi Aiz varbūtības īstenību meklē! Un sadzirdēti vēlas būt – Starp neskaitāmām minūtēm un stundām! Šie bezrūpīgie vārdu plūdi Aiz varbūtības īstenību meklē! Un sadzirdēti vēlas būt – Starp skatieniem un jautājumu zīmēm Par tagadni un nākotni grib kļūt! Kā straumes saplūst kopā Kā avoti un strauti satek vienā! Aiz vārda vārds tiek teikts, Un nu top skaidra dzīves jēga! Kas piedzimusi, atradusi skaņu! Ar to nu darbs beidzot ir beigts! Kur robeža ir upēm, Kad tās aiz pārpilnības pārplūst! Tās pārtop nevaldāmās jūrās Un patiesība slēpta smej! Aiz vārdu plūsmas sūrās!

Bij [E] vasara toreiz tik zaiga un [B7] Ziedēja pļavas un [E] sils. Tu [E] pretī man nāci tik maiga, Tev [B7] galvā bij’ lakatiņš [E] zils. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds. Tos [E] vārdus, ko sniedzi man ķīlai, Tos [B7] sirdī es ieslēdzu [E] sev, Jo [E] toreiz es ticēju mīlai, Un [B7] ticēju laimei un [E] Tev. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds. Tā [E] pagāja vasara zaigā, Un [B7] novīta pļavas un [E] sils. Vairs [E] nenāca meitene maigā, Kam [B7] galvā bij lakatiņš [E] zils. [E] Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru [B7] riets, Biji man viena, [E] nakts Tu vai diena, [A] Mīlas vis[B7]krāšņākais [E] zieds.

D A Bm Man visu dienu ir silti F#m G A Pat ēnas no manis bēg D A Kad alas dzeltenās Bm F#m G A Smiltīs mūsu ugunskurs deg Piedz.: D A Em Ja no upes izlēktu sudraba zivs Bm F#m G Un prasītu ko tu vēlies G A Bm Em Es vēlētos katru vakaru aizmigt D G A Tik laimīgs kā šodien cēlies D A Em Ja no upes izlēktu sudraba zivs Bm F#m G Un prasītu ko tu vēlies G A Bm Em Es vēlētos katru vakaru aizmigt D A D Tik laimīgs kā cēlies Starpspēle: D G A D A Bm F#m Būs rieksti ogas un zivis ko apēst G A Kad vakars tumst D A Bm F#m G A Šo uguni kursim mēs divi kā kūruši daudzi pirms mums Piedz.

D Kapteins sauc no kajītes: D „Stūrman, neķer mailītes!” A Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums. G Kapteins sauc no kajītes: D „Stūrman, neķer mailītes!” A D Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums. Lai gan stūrman’s stūri tur, Kuģīts nogrimst - ļur-ļur-ļur. Kuģīts nosēžas uz grunts, Kaptein’s spļauj un saka: „Štrunts!“ Tas vēl tiešām nav nekas, Notiek lietas trakākas. Saimnieks vērsi pārdevis, Visu naudu nodzēris. (pēc šī pantiņa, melodiju transponē uz augšu, tagad ir D#, A# un G# akordi) Plītē, uzdzīvo kā traks, Paliek viņš pavisam švaks. Šodien gavilē un smej, Rīt uz ambulanci skrej. Tas vēl tiešām nav nekas, Notiek lietas trakākas. (pēc šī pantiņa, melodiju transponē uz augšu, tagad ir E, B un A akordi) Kas tie tādi razbainieki, Tie jau mūsu pažarnieki. Spožās pogās, ķiverēs, Tie pa jumtu šiverē. Agrāk zinātnieks un pētnieks, Tagad nabagmājas sētnieks. Raķete jau paceļas, Astronauti aizlaižas. Tas vēl tiešām nav nekas, Notiek lietas trakākas.

G D G Vakarā, vakarā nāc par puķi, nāc par puķi vakarā G D G Sarkanā, sarkanā tu man būsi puķe, puķe sarkanā C D G Tā, kas deg, tā, kas sāp, tā, kas klīst C D G Asinīs tā, kas kliedz, kad ir nakts, C G Kad ir nakts, kad ir nakts, D G Kad ir tāda, kad ir puķu nakts. Vienīgā, vienīgā tu starp puķēm tāda puķe vienīgā Sarkanā, sarkanā tu man mūžam, mūžam tumši sarkanā Tā, kas deg, tā, kas sāp, tā, kas klīst Asinīs tā, kas kliedz, kad ir nakts, Kad ir nakts, kad ir nakts, Kad ir tāda, kad ir puķu nakts. C G Puķe vakarā, puķe tumši sarkanā C G Mums vēl priekšā nakts melna, melna, melna nakts D Tā nakts. Pilsētā, pilsētā tikai mūsu, mūsu, mūsu pilsētā Mūžīgā, mūžīgā tu man puķe, puķe tumši sarkanā Tā, kas deg, tā, kas sāp, tā, kas klīst Asinīs tā, kas kliedz, kad ir nakts, Kad ir nakts, kad ir nakts, Kad ir tāda, kad ir puķu nakts. Puķe vakarā, puķe tumši sarkanā Mums vēl priekšā nakts melna, melna, melna nakts Tā nakts. Putenī, putenī manā baltā, baltā manā pēdējā Sarkanā, sarkanā tu man paliec tumši, tumši sarkanā Tā, kas deg, tā, kas sāp, tā, kas klīst Asinīs tā, kas kliedz, kad ir nakts, Kad ir nakts, kad ir nakts, Kad ir tāda, kad ir puķu nakts.

Raxtu Raxti – Rakstu rakstus (Imants Kalniņš) D G Em A D Rakstu rakstus izrakstīju bāleliņu gaidīdama, gaidīdama, Bm G Em A Bm Ceļu ceļus izkaisīju kāpu putē vaidēdama, vaidēdama, D G Em A D Kāpu putē atgriezos(i) ilgu bēdu pūpodama, pūpodama, Bm G Em A Bm Ozolā(i) apmetos(i) pazarīti šūpodama, šūpodama. D | G | Em | A | D Bm | G | Em | A | Bm Ozolīti brāļa koks(i) tu Dieviņu pajautāji, pajautāji, Tu tumšos(i) vakaros(i) par saviem paraudāji, paraudāji, Tev serdīte izdegusi ļaužu karus karojoti, karojoti, Zaru stakle izdrupusi putnu bērnus barojot(i), barojot(i), Man zemīte sūta ziņu pie bāliņa aizvedīsi, aizvedīsi, Vējš nolauza ozoliņu sabirs zīles debesīs(i), debesīs(i). Oskars Kalniņš

G Dažu skaistu ziedu C G Gaujā kaisīju, C Lai tie manai mīļai G D G Nestu sveicienu. Pats uz zaļā krasta Dziesmu dziedāju, Dziedāju par laimi Un par līgavu. Sen jau aizmirsusies Man šī dziesmiņa; Sen jau daiļā meiča Citam līgava. Bet, kad Gaujas līčos Atkal ievas zied, Tad uz veco vietu Allaž mēdzu iet. Un kā senāk ziedus Gaujā kaisu es. Neminēdams, kurp lai Ūdens viņus nes. Nevienam, nevienam neteikšu, Ko šovakar mīlēšu es. Nevienam, nevienam neteikšu, Ko šovakar mīlēšu es. Vai alu, vai šnabi, vai vīnu, Vai daiļo meiteni. Vai alu, vai šnabi, vai vīnu, Vai daiļo meiteni. Gan alu,gan šnabi, gan vīnu, Gan daiļo meiteni. Gan alu,gan šnabi, gan vīnu, Gan daiļo meiteni. Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju, Lai tie manai mīļai Nestu sveicienu.

A (iespēles) Mana mazā ūdens meita, mana nāriņ` zaļā, Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā, Nevarēšu tavu smaidu izdzēst smilšu rievās, Neapskautais vilinājums, mazā ūdens sieva. Piedz.: D Visu manu baltu mūžu mani dzen un vajā A Divas mazas rudens saules acīs dzeltenajās. D Visu manu baltu mūžu mani dzen un vajā A Divas mazas rudens saules acīs dzeltenajās. Upe tek kā milzu plīvurs, baltu vilni uzsit, Upe tā kā pelēks asmens mūžu griež uz pusēm, Upe tā kā teiksmu pūķis slapjus spārnus cilā, Naktī skaita upju vārdus nāras lūpas zilās. Piedz. Solo: A A7 D A E7 A D A Upe - tā ir dzīva pati, esi upei draugos. Upe tevi ģērbs kā nāru zaļos ūdens augos, Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā, Mana mazā ūdens meita, mana nāriņ` zaļā. Piedz.: Solo: A A7 D A E7 A D A