Dm 1. Ir tūkstoš un deviņsimt astoņpadsmit, A7 Un Krievijā pilsoņkarš plosās, Gm A7 Gm A7 Šauj sarkanie baltos, un baltie šauj sarkanos, Dm Un latvieši visiem pa vidu. Dm 2. Un Ukrainā Kurzemes bēgļi tik daudz, A7 Kas Kijevas apkārtnē dzīvo. Gm A7 Gm A7 Tie vakaros Latviešu biedrībā sanāk Dm Un runā, kad varēs braukt mājās. 3. Kādā vakarā iestaigā puišeļi divi Starp desmit un piecpadsmit gadu, No vecākiem nošķirti Krievijā svešā, Tie mēnešiem cietuši badu. 4. Tad gādīgas rokas tos pabaro labi Ar biezputru karstu un tēju, Bet rītu mums noteikti jāstaigā tālāk – Zēns stāsta ar nopietnu seju. 5. Tad vietējie uztraukti baras uz zēniem: Nu vienkārši traki jūs abi! Bet jaunākais mēģina mierināt visus: Mans brālīts mani uzmanīs labi. 6. Tik parādiet ceļu uz mājām, Lai zinām, uz kurieni iet, Tik parādiet taisnāko ceļu, Kas aizved uz Kurzemi. 7. Un agri no rīta tie aizsoļo prom Ar kareivju zābakiem kājās, Tiem Ukrainas vēji kā buras pūš skrandas, Un cerams, ka aizpūta mājās. 1. p.

A E A A Bij man skaista tēvu zeme, D A Par visāmi zemītēm: D A Krāšņi lauki, kuplas druvas, E A Čakli darba darītāj! D A Krāšņi lauki, kuplas druvas, E A Čakli darba darītāj! Sasabrauca sveši ļaudis Aiz novadu novadiem. Tie nobrida laukus, druvas, Aizdzin darba darītāj`s. Kam man vajag tos ļautiņus, Kas man laba nevēlēja, Kam bij sveši tikumiņi, Dievpalīga nepazin. Lai palika tie ļautiņi, Kas man laba novēlēja, Kas dziedāja manas dziesmas, Mācēj` manu valodiņ. Tad būs skaista tēvu zeme Par visāmi zemītēm: Krāšņi lauki, kuplas druvas, Čakli darba darītāj`. Lai palika tie ļautiņi, Kas man laba novēlēja, Kas man nāca palīgāi Mīlēt manu tēvu zem`!

D A Ņem vienā rokā kaņepāju striķi, D D7 Sien cilpu, cik tik stingri vari spēt, G D Ņem otrā rokā gabalu ar ziepēm A D Un sāc to striķi labi ieziepēt! Tad meklē simtgadīgu ozolkoku Un atrod` striķim zaru resnāko, Bet apakšā tam pastum ķēķa ķebli, Lai viegli var ar kāju izspert to! Tad uzmauc cilpu katrai netaisnībai, Lai liekulībai aizžmiegtos reiz balss, Lai tirinās pie zara cietsirdība Un nodevībai pienāktu reiz gals! Lai cilpas galā raustās mazdūšība, Lai meliem mēle ārā karājas, Un kad zem kājām izspersi tiem ķebli, Tu redzēsi, cik viegli paliekas. E B Kaut retākas tad paliks dažas rindas, E E7 Kaut pāri paliktos tik jūs un mēs, A E Daudz labāk iesākt godīgi no jauna, B E Jo tikai tā šī tauta pastāvēs. 1 p.

F Bb F Man pagājš'nakt bij tiešām dīvains sapnis, C Es gribu izstāstīt jums visiem to: F Bb F No ārzemēm kāds atvedis bij' zāģi, C F Ar kuru zāģēt varēj` visu ko. Es zāģēju no Ainažiem uz Valku Gar veco Igaunijas robežu. Tā izlikās kā īsta zibenstalka, Jo pēc stundas iezāģējos Latgalē. Tur zāģis tiešām darīj` brīnumdarbus, Tas zemes slāņus graizīja labprāt, Un kamēr pierobežā visi krāca, Mēs piezāģējām Abreni sev klāt. Jā, mēs piezāģējām Abreni sev klāt. Pa Zemgali gar Lietuvu griež zāģis, Uz Kurzemi un balto krastmalu. Tā pāris stundās mēs ar brīnumzāģi Bijām izzāģējuši sev Latviju. Tad sapnī parādījās milzu bura Un sakustējās mūsu zemīte. Tā lēnām ieslīdēja Baltijas jūrā Kā plosts, kas beidzot ticis brīvībā. Jā, kā plosts, kas beidzot ticis brīvībā. Tad saucām: Labrīt, kaimiņzemes, hallo Eiropa! Ja mūs nepazīstam iepazīsimies. Kas mēs esam šodien, kas mēs būsim rīt, Zinās drīz, zinās drīz visa pasaulīt`. Pēc stundas Latvija bij Ziemeļjūrā, Pēc divām – Atlantijas plašumā, Un tā kā vētra pūta brīnumburā, Drīz Ņūdžersijas krastu redzējām. Tad saucām: Labrīt, Amerika, hallo Ņujorka! Ja mūs nepazīstat, iepazīsimies. Kas mēs esam šodien, kas mēs būsim rīt, Zinās drīz, zinās drīz visa pasaulīt`. Tad Centrālparkā notiks Dziesmu svētki Un Brodvejā tiks spēlēts Blaumanis, Un dārgo restorānu ēdienkartē Būs ķiļķeni un miežu grūdenis. Un diskotēkās dejos ,,Sudmaliņas”, Un melnie izbeigs narkotiku šņaukt, Tie kaņepjsviestu degunos sev smērēs Un gribēs latviešus par draugiem saukt, Jā, un gribēs latviešus par draugiem saukt. Bet pie Zilupes aiz sapuvuša alkšņa, Kur suņi piestāj rītos, vakaros, Uz talonpalaga kāds uzrakstījis: Mēs aizbraucām uz neatgriešanos, Jā, mēs aizbraucām uz neatgriešanos. Tad saucam: Labrīt, kaimiņzemes, hallo, brīvība! Ja mūs nepazīstat, iepazīsimies. Kas mēs esam šodien, kas mēs būsim rīt, Zinās drīz, zinās drīz visa pasaulīt.

Am Pār ciemata jumtiem jau nolaižas krēsla, E Zin bērni, ka mājup laiks iet, Bodnieka sieva vēl noslauka ietvi, Am Kad slēģus viņš aiztaisa ciet, Am Kaut darbdiena garām un cilvēks ir guris, Am Dm Vēl nedodas mājās dažs labs, Dm Am Bet pa ceļam iegriežas krodziņā mazā, E A Kur līksmi viņš sagaidīts taps A Uz ielas stūra tai krodziņā mazā, A E Kur dzīve vērta ik vienam vēl šķiet, D A Uz ielas stūra tai krodziņā mazā, E A Kur vari laimi no kausa sev liet Pie sienām jau spraustas ir fotogrāfijas, Un pastkartes sveicienu dod, Pustumsā balsis ar smiekliem mijas, Un stāsta kā gājis, kam, kur, Viens paceļ glāzi, vēl sekmes otram, Cits vēro trumpas kā sit, Mūzikas automātā atskan dziesmas, Un stundas, kā minūtes rit

Bb Vai cik labi, vai cik labi, Eb Sirds mana trakā jūt, Bb Kā gribētos par skroderzelli F Bb Vēlreiz laukos būt! Bb F Vai cik labi viņiem klājās kādreiz Latgalē, Bb Nekā nabaga kurpniekzeļļiem Maskavas forštatē: Eb Suņi rēja, meitas smēja, ganu puika sauc: Bb F Bb Saimeniece, saimeniece, skroderzeļļi brauc. Saimnieks brūvē miežu alu, tā, ka putas šķīst, Saimeniece kāpostbļodas, tā ka tauki līst. Cepa desas, vārīj` klimpas, šmorēj` vistas ar, Slaktēja pa sivēntiņam, ja tik noķert var. Gadus trīs pie meistara tiem vaj`dzēj nostrādāt, Tikai tad tie diplomdarbu drīkstēj` pastrādāt. Cauru dienu tika izgriezts, piedrāklēts un šūts, Polangas ar kļošām un dekoltē zem krūts. Saimnieks gribēj` galipeikas tā kā jātniekam, Dēlam diplomāta bikses zilām svītriņām. Angļu bostons saimniecei kā modes kostīms taps, Pārējiem no vadmalas būs pietiekami labs. Grūtāk gāj’, kad piemērīja, saimniekam – nekas, Saimniecei ar mērīšanu mazas problēmas. "Lūdzu stipri tā uz taļļu!" – izmisīgi dveš, Taļļa tā kā baļļa dvešas, izteiciens bij’ svešs. Elpu ievilkusi, seja zils kā tintes pods: Būt ar šmaugu vidukli bij’ saimenieces gods. Acis tai uz āru spiedās, elpa beidzot sprūk, Drukņopes un reispešus no svārkiem viņai trūk`. Vakarā, kad skrodermeistars saimniekgalā krāc, Skroderzeļļi savas cisas rijas augšā vāc. Gailis kliedza, meitas spiedza, vistas kladzināj`, Zeļļi saimniekmeitas īstās vietās kutināj`. Un pēc pāris nedēļām, kad uzaust saulains rīts, Izrādās, ka darbs bij’ tiešām labi padarīts. Saimnieks maksāj` baltu naudu, uzredzēšanos sauc, Meitas atnes cimdu pārus, čukst, lai atkal brauc. Vai cik labi, vai cik labi, Sirds mana trakā jūt. Kā gribētos par skroderzelli Vēlreiz laukos būt.

E B Kad mēs bijām jauni puiši mūsu dzimtenē, E Strādājām kā kurpniekzeļļi maskav’s forštatē. A Darbnīcai bij’ pagrablogi, priekšā redeles, A E B E Garām ejot labi varēj’ redzēt meitenes (2x) E B Izbērām uz trotuāra piķa gabalus, E Tā lai garām ejot, pielipina papēžus, A Skuķi loga priekšā nu ar piķi mocījās A E B E Tīrot to no papēžiem tās forši locījās (2x) Piedz. E B Jo tur bij’ slaidas kājas, garas kājas īsos bruncīšos, E Tur bij’ kājas mazām spalviņām un augstos papēžos, A Ja pa starpai kāda gadījās kā nocirsts telefonstabs, A E B E Visā visumā uz augšu paskats vienmēr bija labs (2x). Tā pie loga vienos priekos dienas pavadīj`, Štrunts par to, ka meistars mani bieži “sabraņij”, Pēkšķi vienā dienā sastingu kā trieka sists – Vai! Trotuāra piķī iegāzies bij’ policists (2x). Nu ar dievu slaidās kājas, visi īsie bruncīši, Nu ar dievu kājas spalviņām un augstie papēži. Tiesnesis bij’ niknā omā, advokāts mums nebij’ labs, Sods ko piesprieda mūs ķēra tā kā pārbrauktuves stabs (2x) Sešus mēnešus mēs “čokā” sēdēt dabūjām, Cietumsargiem pazoles mēs abi labojām, Tomēr skaidri zinājām, kad ārā izkļūsim, Kurpniekpagrabā mēs darbu tūliņ meklēsim (2x).

Em D Em Ūsi, ūsi, kod lopõisi? Voi, voi ... kod lopõisi? Vysi kūceni nūlopova. Voi, voi ... nūlopova. Ūseitś vīńś(i) nalopova. Voi, voi ... nalopova. Ūseitiś(i) tod lopova. Voi, voi... tod lapova, Kod atskręęja laksteigola. Voi, voi... laksteigola. Laksteigola krūni kola. Voi, voi ... krūni kola. Munā rūžu dõrzeńā(i). Voi, Voi ... dõrzeńā(i). Ni mań mīga, ni mań dorba. Voi, voi ... ni mań dorba, Laksteigolys jõsaklousa. Voi, voi ... jõsaklousa.

Intro: F C G C G Lapa krītošā pie rūts pieglaužas Em F Vēlviens mirklis un to vējš aiznesīs. Am Em F Dvēselē kāds klusi čukst, atceries, D G Rudeni, to rudeni. C G Sidrabgaismā mirgoja dārzs un lauks Em C F Upes dzelmē apgāzies mēness trauks. Am G F Pāri gadiem gaisma šī mirdzošā D G Mūžīgā, ja vienīgā. C G Em C Palikuši mani mīļie tālumā Am D Tikai reizēm vēji gurst atmatā. G Em Am C F G C Mīļotā, mūžīgi tu, vienīgā. Piedz: C G Ak,Trīnīt manu sirdspuķīt arvien, arvien, C Reiz solījies tu mana būt arvien,arvien. F Ak,Trīnīt manu sirdspuķīt C Reiz solījies tu mana būt G G7 C Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien. Kad uz vecā sliekšņa, stāvot ieklausos Ābeļdārzā meitas soļos vieglajos. Šķiet, ka atkal senās dienās atgrieztos Neprasot vien sev neko. Lapa krītošā pie rūts pieglaužas Vēlviens mirklis un to vējš aiznesīs Rudenī, prom rudenī. Vecā dārzā mēness nāk rotāties Apklust viss par seno, vējš sapnies, Mīļotā, mūžīgi tu, vienīgā. Piedz: 2x

A Lai slava barokāla Un čipendeila stilam Bet augstākā no slavām Lai karbunkulim zilam E Spīd katram kaut kas krūtīs Bet nevar spītēt pūlim Es izspīdu no pūļa Ar zilu karbunkuli Piedz: 2x D Ai, zilais karbunkuli, Tur debesīs aiz rūtīm A Es mūžu nodzīvošu Ar karbunkuli krūtīs. E D A Ai, zilais, zilais karbunkuli ! E D A Ai, zilais, zilais karbunkuli ! Savs karbunkulis katram Ir dzīvē nepieciešams Dēļ viņa zilās gaismas Mēs dzīvojam un ciešam Pat dzejnieki tā dzejo Kad krāmē ceļa kuli Ik ceļiniekam spīdot Pie spieķa karbunkulis Piedz: 2x Ai, zilais, zilais karbunkuli ! Ai, zilais, zilais karbunkuli ! Piedz. 6x