E B E Skaista mana Kurzeme, B Bet šauras kalpam mājas, Iesim zēni pasaulē, E Kur mums labāk klājas. E B E Paliec sveika Zanīte, B Neraud' gauži Līne, Tā kā zvaigznes dālderi E Atmirdz Viskonsīnā. Beidzot dižo dālderi Pelnīs muižas kalpi, Tur kur baltos vīrus vēl Indiāņi skalpē. E A E B E B E E A Viskonsīnā egles aug, E B Kas pārspēj katru stāstu, E A Bet kur lai tādus vīrus ņem, E B E B Kas šīs egles gāztu. Tādi vīri atradās - Tie bij kurzemnieki, Likās mūžam nebeigsies Tirgotāju prieki. Zāģi dzied un cirvji dej, Gāžas sirmie koki, Dālderi kā ogles deg Kurzemnieku rokās. Sestdienās pēc labas pirts Vīri steidz uz krogu, Ak, kā miestiņš garšo nu - Tā kā lāčiem ogas. Krogus tā kā bungas dun, Kad dzied kurzemnieki, Visu alu nopirkt var, Nevar nopirkt prieku. Nez kas notiek Kurzemē, Nez ko dara Līne, Vīri savu jaunību Atstāj Viskonsīnā. Pūt, vējiņi - nāk mums līdz, Raudam mēs vai smejam, Ar šo dziesmu piedzimām, Ar viņu kapā ejam. Pūt, vējiņi - darbā skan, Skan, kad kopā dzeram, Kādreiz pārbraukt Kurzemē, Mēs visi tomēr ceram.

A D Kad Dieviņš iet, mums tiek ievilkts pluss A D Pār rudziem iet, viss kļūst ļoti kluss F#m E Rimst ļaunie sīkt, un rimst piktie bļaut F#m E Bet slīpie raust, tiem mūs nepārspļaut. A D Bet Dieviņš iet un aug skaists mums dēls A D Un meita aug, dziļš ir vakars vēls F#m E Un čiekurs krīt, tā rit mūžība F#m E Tik smuki rit, ta ta ta ta taaaa D E Man troksnis nepatīk, es neizvēlos to A F#m Jo troksnim patīk, ja tam nerri uzdanco D E Nav mūsu ģimenē neviens, kas kliedz un ķērc A F#m D E Neviens, kas kliedz un ou ou ou ooo ou oo A D Un rudzi zied, jo kā gan neziedēt A D Ja Dieviņš lēns, smukumu nāk sēt F#m E Ir smukums kluss, un ir klusums smuks F#m E Ja būsi kluss, Dieviņš neaizmuks D E Man troksnis nepatīk, es neizvēlos to A F#m Jo troksnim patīk, ja tam nerri uzdanco D E Nav mūsu ģimenē neviens, kas kliedz un ķērc A F#m D E A Neviens, kas kliedz un ou ou ou ooo ou oo

D A Viņš bij` atbraucis no tālās Austrālijas, D Lai par vecātēva māju cīnītos. A Izstaigājis kancelejas, pagastvaldes, D Gaidot, kurā vietā taisnību tam dos. D A Tagad noguris viņš gaida autobusu D Kādā putekļainā lauku piestātnē. A Jauku meiteni tur ievēro tas klusu, D Kas uz soliņa tam blakus apsēžas. Piedz. G A D Viņam mazliet pāri četrdesmit, G A D Bet kaut kur sirdī gruzd vēl nemiers kluss, G A D Viņai smaids kā saulriets jūras krastā G A D Un šoruden būs sešpadsmit ar pus. Vārds pa vārdam raisās saruna kā kamols. Viņas tantes māsa kaut kur Floridā. Viņam nav vairs atlicis daudz tuvu radu, Tikai pusbrālēns, kas dzīvo Kuldīgā. Rīgā norunā tie tikties kādā bārā, Kur ir labi dzērieni un diskotēkas līdz. Kad tie vēlāk smaidīdami staigā ārā Roku rokā, viņus sagaida jau rīts. Kādā viensnīcistabā ar jauku skatu, Tur tos likten`s spēlēdamies kopā vij. Viegli nodreb viņas meitenīgie pleci, Bet rokas glāstošas kā sievietei jau bij`. Piedz. Kad viņš vēlāk domīgs sēž jau lidmašīnā, Savas jūtas kā uz kārtīm izlikdams, Zīlēdams, kas klāt tiks glāzē lietā vīnā, Vai bij` mīlestība tā, vai malduguns. Varbūt drīz no dzimtenes nāks labas ziņas, Steigšus atgriezīsies atpakaļ pie viņas, Varbūt paliks tikai skaistas atmiņas Kā no bērnu dienu pasaciņas. Piedz.

D A G D Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam G A D Un vairāk mēs nevaram būt. A G D Vai iemesls loģisks vai tīri bioloģisks, G A D Bet fakts ir ka vairāk mūs nav. A D Es neteiktu neko, ja es dzīvotu Šveicē - A D Aiz Alpu kalniem paslēpušies. A D Mēs ražotu pulksteņus latviskiem rakstiem A D Un jāņu sieru lieliem caurumiem. Vēl labāk, ja mēs dzīvotu dienvidu salās, Kur tūristi apmeklētu. Tiem pārdotu krelles no pelēkiem zirņiem Un pašbrūvētu alu pudelēs. Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam Un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls taktisks, vai daudziem tīri praktisks, Bet fakts ir ka vairāk mūs nav. Es neteiktu neko, ja mums pieaugums būtu Virs divi simts miljonam, Tad mēs aizmirstu klauvēt pie aizslēgtām durvīm, Tās izceltu ar visām stenderēm. Vēl labāk, ja mums sanāktu astoņi simts miljons, Tad rēķinus nokārtotu. Un visiem, kas bāzuši kājas mums priekšā Mēs atbāzīsim kājas atpakaļ. Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam Un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls loģisks vai tīri dialoģisks, Bet vairāk mēs nevaram būt.

D 1. Diena lēnām iet uz beigām, G Ēnas paliek grākas. A D Noguris pie stūres rata turos. D G Četras nedēļas jau ceļā esmu smagā mašīnā, A D Pārvadājot preces dažādas. 2. Zinu, sieva mājās gaidīs, Droši vien, ceps pīrāgus. Cepeškrāsnī cūkas cepet's čurkstēs. Sievasmāte šūpuļkrēslā mīktas čības adīs man, Garos gabalos lai kājas nesvīst. Piedz.: G A D Vai, cik labi mājās pārbraukt, G A D G Zinot, mīļas rokas smaidot sagaidīs, A D Jā, mājās ir ļoti labi būt. 3. Beidzot esmu mājas priekšā, Redzu, pikaptraks tur stāv. - Brīnos, kuram kaimiņam tas pieder?- Dārzā izžautas uz šņores, vakarvējā plivinās, Apakšbikses, kuras man par lielu. 4. Tad pa šķirbu logā redzu - Iekšā bārdains svešinieks, Cūkas kotletes tam katrā rokā. Un ar jaunām čībām kājās, Kuras nupat adītas, Disko viņš ar manu sievu dejo. Piedz. Vai, kurš teica: "Labi mājās"? Redzot, mīļas rokas citam apliktas? Nē, mājās nemaz tik labi nav! 5. Dusmīgs drāžos pusnakts tumsā, Savā smagā mašīnā. Projām, tik, cik tālu benzīns nesīs. Bet, pie pirmās telefonbūdas Savai mīļai piezvanu, saku, Ka pēc stundas būšu mājās. 6. Kad es esmu mājas priekšā, Pikaps prom ar bārdaini. Sieva aizelsusies skrien man pretī. Pannā cepas speķ's ar olām, Sievas māte laipni smaid', Šūpuļkrēslā jaunas čības ada. Piedz.: Nr.1

Daugavpilī, gadatirgū sapazināmies, Pirmā acu uzmetienā iemīlējāmies. Bildināju viņu jau tai pašā vakarā, Ap Jāņiem kāzas dzērām tanī vasarā. Pēc kāzām tā gulēja kamēr saule klāt, Pusdieniņa tai pagāja muti nomazgāt, Otru pusi velti saucu – lopus barot nāc, Līgaviņa gurķu dobē aizsnaudusies krāc. Ratos sviedu gulētāju, neteicis neko, Pie Krāslavas Daugavā ielingoju to. Ja man laime nevarēja čaklu sievu lemt, Jābrauc tad uz Rīgu jaunu līgaviņu ņemt. Trīs dienās Rīgas torņus ieraudzīju gan, Pār Daugavas tiltu braucot, klausos, kas tur skan? Vai tā Jūras māte, kas pa straumi lejup trauc? Nē – tā mana līgaviņa, kas pēc manis sauc. Daugaviņa, māmuliņa, kur tu viņu nes? Aiz matiem ārā vilku līgaviņu es. Kaut prāts mani brīdināja, sirds man tomēr jūt, Ka tik čakla peldētāja nevar slinka būt. Kā bitīte līgaviņa tagad lidinās, Visus mājas darbus dara tā, kā pienākas. Ja tai kādreiz gribas ilgāk pagulēt no rīt’, Atliek tik uz Daugav’s pusi pirkstu parādīt.

E C#m A B E E C#m Viss vienalga, kur mēs ejam, A B Pāri kalniem, pāri lejām, E C#m Svešā zemē, tālā malā A B Gaidīs draugi ceļa galā. Ziemeļos,kur balti sniegi Saule staru kūļos raida, Dienvidos māj palmas,liegi Melnas daiļas meičas smaida. Cik vēl ilgi-kas lai zin to? Nemiers nerims mūsu krūtīs. Ausim kājas, paliks mājas, Būsim atkal ceļa jūtīs.

C Jūs ziniet, ka kovbojam G C Katram savs zirgs C Un Holivudas skaistulēm F G Vienmēr kāds dimantus pirks, F Am Ka Floridā oranži, Aļaskā zelts. G C Bet es esmu letiņš, G C Un tas nav nekas. Visgreizākais tornis Stāv Itālijā, Un aitas ar ķenguriem Spēlējas Austrālijā, Ka angļiem ir tēja Un vāciešiem darbs, Bet es esmu letiņš, Un tas nav nekas. Ka Šveicē ir kalni, Kur cilvēks var kāpt, Un Francija zeme, Kur visi grib tūristus krāpt, Ka persiešiem tepiķi, Arabiem smilts, Bet es esmu letiņš, Un tas nav nekas. Pēc divdesmit gadiem Snigs mākslīgais sniegs, Uz mēnesi sestdienās raķetē Aizbraukt būs nieks, Pēc divdesmit gadiem Tas nebūs nekas, Bet, ja es būš` vēl letiņš, Tad tas būs kaut kas.

A E Mans brālis mīl, ko sauc par mūsu zemi, A A7 Un kā reiz vecaistēvs viņš atkal klaušās iet, D A Un, kad tam dzenis priedē izkals krusta zīmi, E A Mans brāļa dēls tad mana brāļa pēdās ies. A E Ir manam brālim piešķirts sīciņš zemes pleķis, A A7 Viss cits ir baronam, ko nu par tautu sauc. D A Šai pleķī ganās cūka, teļš un pērnais teķis, E A Un govs, ko brāļa sieva divreiz dienā slauc. A E Gan vēlu vakaros, gan tāpat rītos agros A A7 Mans brālis savu pleķi rušina un kopj, D A Jo cauru dienu jādar` tas, ko pavēl vagars, E A Un jādar` tas, kas rīkojumos rakstīts top. A E Bet strādāt pleķī sīkajā tam pietiek spēka, A A7 Tur, kā reiz klaušu laikos, izzūd nogurums. D A Gar ceļmalu mans brālis sapļauj govij sēku E A Un kaplē nezāles, līdz novakars top vēls. E Tur četrās vagās brangi kartupeļi kuplo, A A7 Tur mazā nostūrī ir trīsreiz pļaujams siens, D A Aug burkāni un dilles, zirņi, kāļi, pupas, E A Un žogmalē trīs astras Kapusvētkiem zied. A E Ai, zeme, zemīte, tu sīko pleķu vieta, A A7 Tu verdzināto ļaužu cerība un prieks, D A Un lielā padomjzeme lūr caur žoga mietiem, E A Kā manam brāļam dārzā gurķi aug un briest. 1.pant.

D A Latvieši mēs visi esam, hei laili laili lū D Smaidot savu nastu nesam, hei laili laili lū D A Krājam naudu, pērkam mājas, hei laili laili lū D Četros darbos sapampst kājas, hei laili laili lū Mežaparks, ai, Mežaparks, Dziesmām patvērums un sargs Dzied te rokeri un mori, Dzied te "piecīši" un kori. Kaut ar politiskā maisā, Latvju dziesma lido gaisā. Tā kā muzikālā pirtī Visiem siltums sakāpj sirdī. Labas ziņas stāstīt varu - Brežņevs izlaidis ir garu. Ar Arvīd` Pelši vienā katlā Abi tagad karsti vārās. Ļaudis priekā berzē rokas - Vēl diviem būs elles mokas! Tiem ogļu maiss, zem katla bērzs - Gan Alksnim, Vosam rezervēts. Gorbačovs tik ļoti lūdzas Un par baltiešiem viņš sūdzas. Klausies, Gorbij, nāc pie prāta, Te nav padomjvalsts nekāda! Jo latvieši mēs visi esam, Tautas godu lepni nesam. Ja kāds liks mums atkāpties, Sūtīsim to ieskrieties. Varbūt jāaicina kāds - Kāda galva ar gudru prāt` - Uz Kremli aiznest Auseklīšus, Norīvētus trīsstūrīšus. Izbārstīt ar gudru prātu Pie mīkstām mēbelēm tos klāt. Un kad Miša apsēžas, Tam Latvija tur ieduras. Vienreiz pienāks diena lielā, Karogi būs Brīvības ielā, Poligonos kā Jurģos ies, Kad armija tur izvāksies. Brašie jūras robežsargi, Kuri izturas tik bargi, Koferus un somas sies, Melno jūru sargāt ies.