D A Nu, ardievu, Vidzemīte, D G Nebūšu vairs šai zemē, D A Neiešu vairs savā vaļā Bm D Ciema durvis virināt’. Lai aug purvi, lai aug meži, Kur gāj caur’ drasēdams, Nu man drīz būs jādrasēi Daiļā kara pulciņā. Kad, māmiņa, tu redzētu, Kā pušķoja tav’ dēliņ’, Tad tu vairsi neraudātu, Sava dēla auklējum’. Uzvilks kara mētelīti, Uzliks kara cepurīt’. Apjozīs ar zobentiņu, Cels uz stalta kumeliņ’. Dziedādami, spēlēdami, Ienaidniekus uzvarēs, Dziedādami, spēlēdami, No kariņa mājās nāks.

C D Em G D Ai, bāliņ(i), ai, bāliņ(i), G D B ņem zobenu rociņā E Bm Ej uz krievu robežām, E Bm C D Em sargāj' savu tēvu zemi C D C D G D Ej(i) tur, kur plašā laukā G D B saule kaulus balināja E Bm Ej(i) tur, kur pulkiem tecēj' E Bm C D Em pasarkanas upītes Dzelzu šķēpi gaisā skrēja, mērij' manu augumiņu Vēl tērauda zobentiņis ap galviņu lidinās Labāk mani karā kāva, ne celiņa maliņā Lielu vīru karā kāva, suni ceļa maliņā

Am Kas tie tādi, kas dziedāja Dm E Bez saulītes vakarā? F G C Tie ir visi bāra bērni, Am Dm E Am Bargu kungu klausītāj’. Kurin’ ugun’, silda gaisu, Slauka gaužas asaras, Krimta cietu pelavmaizi, Avotiņā mērcēdam’. Saulīt vēlu vakarāi, Sēžas zelta laiviņā; Rītā, agri uzlēkdama, Atstāj laivu līgojot. Kam, saulīte, vēlu lēci - Kur tik ilgi kavējies? Aiz viņiemi kalniņiemi, Bāra bērnus sildīdam’. Lec, saulīte, rītā agri, Spīd pa logu istabā, Bārenīši kājas āva Tumšajāi kaktiņā. Saulīt’ lasa uzlēkdama Zelta rasas lāsītes; Tā nebija zelta rasa, Tās bāriņu asariņ’s.

*Latviešu strēlnieku dziesma Viens saucējs sauc pie Daugavas: Raug’ svešas tautas nākušas. Tās upes malā nostājas, Uz latvju zemi noskatās. Piedz. Ak, tēvija, tev jānes ir savs liktens ar paciešanu! Būt’ Daugava apsargāta, netrūktu latvjiem brīvības. Būt’ svešinieki uzvarēti, netrūktu latvjiem brīvības. Pie Daugav’s krastiem Ikšķilē, Pie smilšu kalniem Salspilē Tie atstāj laivas, krastā nāk Un sevim pilis būvēt sāk. Jūdz sešus zirgus kučieri Un laķierētu karieti. Tie saucas “Herr fon baroni”, Kas ticību atnesuši. Lai pērkons sper un lodes šņāc, Lai jodi naktī gaisā skrien; Kam snaudi tu vēl, latvju gars, Tev Tēvija ir jāsargā. Nu, brāļi, mēs pie Daugavas, Uz viņas krasta maliņas, Lai plivinājas karodziņš, Lai spulgo mūsu zobentiņš.

G D Klusa, klusa Latvju sēta, D7 G Sirma māte viena raud. G D Un pār viņas bāliem vaigiem D7 G As'ru pērles lēni rit. piedz. G A D7 D D7 G Latvija, Latvija spīdēs mums uzvara! C A D Kam raudat jūs, daiļajās latvju meičas, D7 G Sērojiet, pieminiet mūs! C A D Tiklīdz kā norībēs pēdējais šāviens, D7 G Latvija brīva tad būs! Sirma māte, ko tu raudi, Izdzēs guni, gulēt ej! Velti asaras tu lēji, Dēlus mājās negaidi. Latvija, Latvija spīdēs mums uzvara! Kam raudat jūs, daiļajās latvju meičas, Sērojiet, pieminiet mūs! Tiklīdz kā norībēs pēdējais šāviens, Latvija brīva tad būs! Saule uzlēks mirdzēdama, Spīdēs brīvā Latvijā. Pārnāks mājās latvju dēli, Grūtu cīņu veikuši. Latvija, Latvija spīdēs mums uzvara! Kam raudat jūs, daiļajās latvju meičas, Sērojiet, pieminiet mūs! Tiklīdz kā norībēs pēdējais šāviens, Latvija brīva tad būs!

Ebm Fm Bbm Db Ab Db Db Ab Ar kaujas saucieniem uz lūpām, Db Ar karstām sirdīm kritāt jūs, Ebm Fm Bbm Bet jūsu nāve, svēta, brīva, Db Ab Db Kā talismans mums dārga būs. Un asinis, kas nevainīgas, Uz balta sniega kvēloja, Tās neizkvēlos gadu gadiem, Tās kvēlos mūsu karogā. Miers jums, un jūsu lūpas mēmas, Bet viņu mēmums skaļi sauks. Un cīņai tūkstoš ļaunu pulku No kalpinātas tautas augs. Bet tev, tu varmāka uz troņa, Priekš tevis mums jau zobens trīts. Priekš taviem slepkavām un bendēm Aust atmaksas un soda rīts. Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju, Un pilis kritīs, troņi grūs. Jums, kritušiem, lai mūžam slava! Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!

*1905.gada revolūcijas dziesma Latvieti, mosties, gara nakts jau beidzas, Paskat, kā rītos sārta blāzma aust. Ārā no rūpēm un no vergu darbiem, Latvieti, celies, jauna diena aust. Piedz. Kurp vien bads un sals Latvieti, celies, jauna diena aust. Ieskaties savu bērnu bālās sejās, Neļauj jel viņus agrai nāvei glaust. Rotāties vajag viņiem ziedu lejās, Nevis salt un sausu maizi grauzt.

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt, Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai, Un saulei liek pār mūsu druvām līt. Te tēvu tēvi sviedriem vagu dzina, Šī saule pirmā svētījusi mūs, Lai takas tās, ko pirmais solis mina, Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs. Nekur virs zemes neapsveiks tik silti Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs, Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis Un alkšņi, šalcot, veras debesīs. Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam, Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek: No zemes šīs mēs izauguši esam, Mums šajā zemē galva jānoliek.

C G C G Nevis slinkojot un pūstot C F D G Tautu labā godā ceļ; E Am D G Tik pie prāta gaismas kļūstot, D G C G D G Tauta zied un tauta zeļ. G C F C G C Tauta zied un tauta zeļ Ja ikviens tik zemē sētu Vienu graudu veselu, Kas gan izskaitīt tad spētu Zelta kviešu krājumu! Bet, kas lielīdamies pārdot Ved uz tirgu pelavas, Tas kā pelus, vējam ārdot, Zūd no ļaužu piemiņas. Augsim lieli, augsim lieli, Būsim sveiki, veseli, Uzdziedāsim, uzdziedāsim Augstu laimi Latvijai!

Gaišos ziedus vasara vējos iebūrusi, Lai tie visi šūpotos tik uz tavu pusi. Kādreiz teici sūrumā: gundegai es rada, Nu varbūt tak maigums rāms mani šodien vada. Kādai meičai Cesvainē es šīs rindas rakstu, Jo man grūti vakaros vērt aiz laimes plakstu. Sen varbūt tā aizgājusi prom pa svešu taku, Tomēr domās atļaus man paiet brīdi blakus. Manu sapņu plīvurī ieslēdz egļu sienas, Tālu plašā leišmalē vadu savas dienas. Reizēm ilgi vakaros raugos es pret rietu, Debess pusē meklējot tavu dzīves vietu. Zini, meitēn, aušīgā, ja tu kādreiz nāksi Šurp, uz tālo leišmali, pabeigt sapni savu, Es tev teikšu klusiņām, tā, ka tikko dzirdi: Var pat sūrai gundegai mīla noburt sirdi.