Uz jūru straume laivu nes, Uz dienvidiem ved putnu ceļš. Kurp aizpeld cerības? Laika jautājums. Ko svešām acīm aizmālēs, No sirdsapziņas nenoslēps. Vai var vēl nobremzēt? Laika jautājums. Ieskaties, jau priekšnojautas lodā Pamosties un aizsvied brilles rozā. Šodien par to nerunā, bet rīt, Kas būs tavs pavadonis? Tukšums krūtīs sapinies kā tīklā. Varbūt kāds no tiltiem ir vēl dzīvs, Varbūt tev ir ko teikt, Un laika jautājums vairs nebūs spēkā. Beidzot laika jautājums vairs nebūs spēkā. Prom no acīm, prom no sirds, Kur tā mana zvaigzne mirdz? Kad tā dziest, kas to lai zin` Laika jautājums. Antarktīdā sastrēgums Tāpat gadās arī mums. Īstā brīdī pielikts punkts, Laika jautājums.

D Kādā valodā A No rīta putni smejas? Kādā valodā D Uz jūru upes plūst? D Saproti tikai tās G Kaut daļu no šis dzejas, A Kurām ilgu asaras D Uz vaigiem žūst. D Kāpēc man tā sāp, A Kad mīlestība beidzas? Tev to nesaprast, D Kurš mīlējis vēl nav. D Kāpēc nelaimīgie G Vienmēr kautkur steidzas. A Visi laimīgie D Ir sapratuši jau. Piedz: D Tā taču ir, G A Tā mana dzīve. Em A Te nav nekas pa jokam, D Nekas liegts. D Jo tā taču ir, G Tā ir mana dzīve. A Tikai tas, kurš raud D To saprot, kas ir prieks. D Kurā pusē, nu, A Tu savas dienas vadi? Kādā valodā, D Nu, runā mūsu dēls? D Melnā neziņā G Tā aizrit gari gadi. A Tikai atmiņās D Kā īves kliedziens žēls.

Tā bija [C] diena kad mēs, Laivā sēdāmies Un pa dzīves upi laidām [G] lejā. Nevienam nebija bail, Straumi uzrunāt, Arī tad kad vilni meta [C] sejā. Mēs bijām [C] visi kā viens, Bet tad pagrieziens, Mūsu laivu strauji dzina [G] krastā Sadalīja mūs mazās drumstalās, un tad, Viss kā Holivudas filmā [C] prastā. Dzīvojām [G] abi, labi, tik [C] labi! Un [F] darījām vien [C] tā! Mīlējā[G]mies agri no [C] rī[F]ta, [C] Un vēl reizi [G] vaka[C]rā! Dzīvojām [G] abi, labi, tik [C] labi! Jo [F] zinājām kā [C] ir, Straume kad [G] nes, tālāk un [C] bei[F]dzot [C] Devītajā [G] vilnī [C] šķir. Tā bija [C] diena, kad mēs Aizlidojām prom Neatstājot it neko aiz [G] sevis. Nevienam nebija bail, Spārnus pazaudēt, Pārtikām no tā ko Dievs ir [C] devis. Mēs bijām [C] putni, kas skrien, Neatskatoties kur, Tālu, tālu prom pēc nepa[G]rastā. Tomēr katram sapnim ir nobeigums, un tad, Viss kā Holivudas filmā [C] prastā.

bij vakars samtains krēslā tīts kad mājup devāmies mulsi klusējot tukšajās ielās man bija tev tik daudz ko teikt bet lūpas nevērās gluži kā toreiz pirmajā ziemā tu gāji blakām izlikies ka neko nenojaut bet elpa arī tad sitās straujāk un viss ko vēlējos es šajā brīdī būt tev klāt un lūgt tev atļaut sākt reiz no jauna mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs ar šampanieša dzirkstīm tavi smiekli sajaucas un izkūst pustumsā mani aicinot un maigi pieskaroties pleciem uzplaukst skūpstu dārzs ko mēnesnīcas stars vien blāvi izgaismo dus pielijusī pilsēta un neko nenojauš par dūmeņiem kā sniegs miglā nolaižas kā baldahīnā apņemtos lai nevar sameklēt bet mūsu zvaigznes spīd kā nekad mīļotā vai redzi to zvaigzni dziest jau tā vēl mirkli varu spēt to sasildīt un kamēr tā būs karsta zaigos ugunskurs tev acīs mūsu elpā dvašos iemīlējies rīts laimīgs rīts un bezgalīgs laimīgs rīts un bezgalīgs

C G Vējiņš pūš (pabada, pabadapa),paiet mūžs (pabada, pabadapa), C G Saule riet (pabada, pabadapa), sirds vēl dzied (lalala, lalalala). C F C G C Mugura, bet mana nesaliecas, vēl es varu dejot. C F C G C Mugura, bet mana nesaliecas, saulei pretī ejot. Lietus līst (pibidi, pibidipi), kažoks plīst (pibidi, pibidipi), Puķe zied (tadata, tadatata), sirds vēl dzied (lalala, lalalala). Mugura, bet mana nesaliecas, vēl es varu dejot. Mugura, bet mana nesaliecas, saulei pretī ejot. C G Vēl es varu priecātie un mīlēt, vēl es varu zvaigznēs zīlēt G7 C Vēl es varu priecāties un dejot, saulei pretī mūžu ejot. C G Vēl es varu priecātie un mīlēt, vēl es varu zvaigznēs zīlēt G7 C Vēl es varu priecāties un dejot, saulei pretī mūžu ejot. Upe plūst (pabada, pabadapa), mute žūst (pabada, pabadapa), Suns grib riet (vavava, vavavava), sirds vēl dzied (lalala, lalalala). Mugura, bet mana nesaliecas, vēl es varu dejot. Mugura, bet mana nesaliecas, saulei pretī ejot. Vēl es varu priecātie un mīlēt, vēl es varu zvaigznēs zīlēt Vēl es varu priecāties un dejot, saulei pretī mūžu ejot. Vēl es varu priecātie un mīlēt, vēl es varu zvaigznēs zīlēt Vēl es varu priecāties un dejot, saulei pretī mūžu ejot.

A E Silta, jauka istabiņa A A7 Bērzu malku kurināt’ – D A Vēl siltāka, vēl jaukāka, E A Kad māmiņa istabā. Bērziņ, tavu kuplumiņu, Līdz pašai zemītei. Māmiņ` tavu auklējumu Līdz mūžiņa galiņam. Sēdies, mana māmuliņa, Zemajāi krēsliņā: Zema tava sēdēšana, Jauka tava valodiņ’. Māci mani, māmuliņa, Visādami darbiņam. Iemācijse darbiņami, Māci gudru padomiņ’.

C G F C Pavasarī iestādīju podā bērza mizu, F C G C Podā mizu, podā mizu, podā bērza mizu (x2 r.). Bet rudenī, kad paskatos, podā bērza miza, Podā miza, podā miza, podā berza miza. Bet jūrnieki, kad jūrā dodas, nebaidās no aukām Lielām aukām, mazām aukām, nebaidās no aukām Bet zaldāts redz, ka ģenerālis sit papēžus kopā, Sit papēžus, sit papēžus, sit papēžus kopā. Bet sunīt's skrien gar mežmalu, kampis mutē kaulu, Kampis mutē, kampis mutē, kampis mutē kaulu. Bet runcis iziet medībās, tupi pele alā, ko! Tupi pele, tupi pele, tupi pele alā. Bet Māris skrien gar mežmalu, mežmalā vaid irsis, Šur vaid irsis, tur vaid irsis, mežmalā vaid irsis. Bet vēl viņš skrien gar grāvjmalu, dadži līp ap autiem, Līp ap autiem, līp ap autiem, dadži līp ap autiem. Bet jauna meiča kurpi sies, mamma gaida mājās, Kurpi sies, kurpi sies, mamma gaida mājās.

[Em] [G] [C] Nepieskaroties pienāca pasaule man klāt [Am] [Em] Un klusi teica [Em] Ka šaubu nemaz nav [G] [C] Ir tikai versijas un vulkāns [Am] [E] Kura liesmas manī dziļi dziļi iesalst Piedz. Em G C Kā tu domā vai uguns ātrāk deg kā sirds Am Em Varbūt jā un varbūt nē Kā tu domā vai tev kādreiz vairāk būs, kā jau bija Varbūt jā un varbūt nē Es skumji noskatos kā pasaule glaimo trauslajām sienām Savām trauslajam sienām Kā svētki nebeidzas Un tūkstošreiz skaļāk par enģeļu balsīm Skan reklāma pēdējam valsim Kā tu domā vai uguns ātrāk deg kā sirds Varbūt jā un varbūt nē Kā tu domā vai tev kādreiz vairāk būs, kā jau bija Varbūt jā un varbūt nē Ar karstām akmeņu lūpām Mani skūpsta versiju vulkāns Uz zemē nosviestām debesīm Es rakstu kā pusē īsti esmu Kā tu domā Vai akmens vairāk jūt kā sirds Varbūt jā un varbūt nē... Kā tu domā vai uguns ātrāk deg kā sirds Varbūt jā un varbūt nē Kā tu domā vai tev kādreiz vairāk būs, kā jau bija Varbūt jā un varbūt nē

Rīgas stacijā uz perona viens zēniņš, jauku meiču apķer, viņai saka tā... Skuķīt laižam mēs uz jūru- Vecāķiem, jauki sēdēt smiltīs, divatā Meitiņ' smaida, zēnam atbild. Klusu!!! čalīt, nespīd tev nekas no tā. Ko tu savā prātā izdomā... un man ausī, tagad žvadzina. 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Puisēns laikam bija panku biedrībā, sazin, velns, ko "HEAVY METAL" nozīmē? puse matu galvas virsū nebija kāju pirksti,kedās, grābstās asfaltā Tā tie abi Rīgas ielās izgāja, un pie Vērmaņdārza lēnām nonāca. Cigaretes abiem zobos kūļājās, bet meiča zēnam atkal saka tā.... 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Kad tie abi laukā, beidzot, iznāca Meitiņa, pa pusei, pilnā bija gan, paklupa, bet,tomēr, piecēlās un,tīrot drēbes, zēnam klusi teica tā 2x Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz Daugavmalas skvēru aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Daugavskrasta skvēra sēdēja tie ilgi, līdz, beidzot, kautrību tie pārvarēja gan, uz soliņa ar mīlestību noņēmās, bet meičai prātā savi vārdi nerimās. Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz kafejnīcu aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan. Es esmu tīnīte no labas ģimenes, man prātā mīla nav pie jūras smiltiņās. Uz Daugavmalas skvēru aizved mani gan, tad jau izdomāsim abi kaut ko gan.

-izsūtīto dziesma- Vakars vēls pār zemi laižas Latvju sētā viss jau kluss, Nogurušie darba rūķi Sen jau saldā miegā dus. Te uzreiz tik savāds troksnis, Aizmigušos iztraucē, Motors rūc, dzird svešas balsis, Stipri durvīs pieklauvē. Ienāk vīri apbruņoti Pavēl ceļā taisīties, Zvērīgs naids tiem kvēlo sejās, Kā lai pretim turas tiem... Jauna māte lauztu sirdi, Pārliecas pār šūpuli, Karstām asrām, kvēliem skūpstiem pamodina mīluli. Saimnieks dodas vēl uz kūti, Staltos bērus noglāstīt, Sāpes plosa viņa sirdi, Arklā nejūgšu vairs tos. Ceļa somas gatavotas, Nu ardievu, tēva nams, Dzimtā zeme, iemīļotā, Latviešiem ir jāatstāj. Tālās zemēs, svešos ļaudīs, Vergu gaitās viņi iet, Tā kā lauztie puķu ziedi, Svešās salnās viņi vīst...