Kas vienam dārgs, to otrs met pret zemi Te cilvēki domā tik un vienīgi par sevi Ja uzticies kādam, tad tikai sev vienam Jo citu patiesība bieži vien ir meli Tad, kad iekurī, dzīve šķiet labāka Jūti, pie skaidra prāta tādas domas ātri zūd, Jo dzīve sūra, itkā saka, grūtības zūd, bet ne sūda Ar katru dienu, arvien grūtāk kļūst Negribīgi dzīvot dzīvi, tas ir daudziem raksturīgi Tie uzskata, ka prieks un laime slēpjās naudā Arī bez tās, dzīve var būt baudāma Bet tā, to ir daudz grūtāk pamanīt, Tā tas ir bez šaubām Tikai retajam nav mērķis tikt pie bagātības Ir jārīkojas, nevis jāgaida kāda zīmes Nauda, vai tas ir viss ko Tu gribi no dzīves? Ja atbilde ir Jā, tad Tu nebūsi laimīgs Ja es būtu Dievs, es nebūtu sevi radījis Tāpat, kā šo vietu, kur jūtos, kā samīts Te visu nosaka nauda, te labā mazāk, nekā ļauna Maza pasaule, bet pilna dirsa klaunu Bieži saka, ka uz visu un visiem uzspļaut Slīcina bēdas alkaholā, bet tās uzpeld Grūti brīži nekad netrūkst uz šīs pasaules Bet zinu, pēc negaisa vienmēr spīdēs saule Ja Tev ir ģimene, tad priecājies par to Par to uz zemes nav nekā svarīgāka Daudzi cilvēki to apjēdz par vēlu Te jums būs piemērs - māte zaudē dēlu Un tagad ikdienas problēmas šķiet niecīgas Nav vairs viņa, ne bēdīga, ne priecīga Bilde rāmī, viss kas pāri palicis Nav vairs mātei spēka, kaut dzīvot vēl atlicis Par vienu cilvēku mazāk, par vienu vairāk Tā šī pasaule tik nedaudz ar mainās Viena vietā nāk kāds cits, cita vietā atkal cits Tas ka ir tas nemirstīgs ir mīts Ja es būtu Dievs, es nebūtu sevi radījis Tāpat, kā šo vietu, kur jūtos, kā samīts Te visu nosaka nauda, te labā mazāk, nekā ļauna Maza pasaule, bet pilna dirsa klaunu Slēpjos no problēmām, bet tās mani atrod Reizēm sajūta tāda, ka ik uz soļa tās seko Biežāk sanāk krist, nekā celties Ja nebūtu mūzikas, man nebūtu kur spēku smelties Bet ja Tevi nepiemeklē nelaime, uzskati to kā laimi Jūtas, un to ko mīli, ne par ko nemaini Jo tas ir tavs, jo tas ir svēts Un tici man, tas nav nekādas naudas vērts /Daudzi cilvēki par vēlu novērtē, to kas viņiem ir dots, un par to aizdomājas un atceras, tikai tad, kad tā vairs nav. Nepieļauj arī Tu tādu kļūdu./ Tā ikdienas rutīna, kas velkas līdzi kā piekabe No kuras neaizmuku, bet pie tās pieradu Es tiešām ticu, ka katram šeit ir sava vieta Bet grūti to atrast, kad zem jautājuma ir rītdiena Nepeldi pretī straumei, tā vieglāk aizrīties Ja esi kaut ko sa*isis, reiz nāksies atzīties Veido dzīvi viens pats, jo reiz Tu tāds paliksi Mātes, Tēva rokas, visu pa plauktiem nesaliksi