INTRO(Starpspēle):| Em | Em | C | C | Am | Am | B | B7 | Em Bm Am B Dienas sākas kāpju uz svariem, manis pietiks vēl diviem pavasariem. Em Bm Am B7 Piere rievās, kaujas pozā, mīļotā noņem tās brilles rozā. G C Am B7 Un kad modīsies no rīta kā pēc darba padarīta, G C Am B7 Ķers pie kabatas ne miņas visas pazaudētas atslēdziņas. Am G Ahā!Dzīve kā interviju svari. G Am Ahā!"Un kā tev iet, un ko tu dari?" Am G D Ahā!Es raustu plecus saku "Gaidu plaukstas lieluma pavasari" Starpspēle. | Em | Em | C | C | Am | Am | B | B7 | Em Bm Am B Mēles karstas,vārdi kad trinas tā mēs dzīvojam tā mēs svinam. Em Bm Am B7 Kā pēc kaujas,rudzu lauks uz kraujas. Viens otru mēs,kur smēlām saujas. G C Am B7 Un kad modīsies no rīta kā pēc darba padarīta, G C Am B7 Ķers pie kabatas ne miņas visas pazaudētas zelta atslēdziņas. Am G Ahā!Likās nekad,bet ir jau klāt. G Am Ahā!Un tūlīt iemācīsies staigāt. Am G D Am Ahā!Un ko ar mums, ar mums darīs plaukstas lieluma pavasaris. Am G Ahā!Dzīve kā interviju svari. G Am Ahā!"Un kā tev iet, un ko tu dari?" Am G D Ahā!Es raustu plecus saku "Gaidu plaukstas lieluma pavasari" | Am | Am | G | G | Am | Am | La,la,la,la,la.... G D Am la, Plaukstas lieluma pavasari! Am G Ahā!Likās nekad,bet ir jau klāt. G Am Ahā!Un kā gan man to bija zināt? Am G D G Ahā!Un ko ar mums, ar mums darīs plaukstas lieluma pavasaris?

E Kas zin' cik ilgi jānostaigā kājām,- Pieci soļi, nedēļa vai mūžs. A E Vai dzīvojam, lai nepaejam garām, B E Vai skrienam, jo mums dzīvot laika trūkst? E Katra jauna diena plūst ar citu straumi, A E Pūš baltos kreklos draudzīgs ceļa vējš. B E Un dzīve atkal iesākas no jauna B E Un kaut kur tajā Tu un kaut kur es. Piedz. A Tu dvēsele, E Tu dvēsele, Tu mana nepieradinātā B E Kaut kā mazliet Tev visu ceļu trūkst. A Kas zin' cik tālu, E Kas zin' cik tālu jānoiet būs kājām,- B E Pieci soļi, nedēļa vai mūžs. E Ja nebūs lemts Tev dzīvei paiet garām, A E Un Tu ar mani tomēr satiksies, B E Tad kā no vīna kausa reibis dzēriens B E Es, šķiet, jau pāris vārdos sapīšos.

Nāk no pistoles dūmi, vaj’g kaut ko sadomāt fiksi Viņš trāpīja galvā, jo zina, kā sabojāt visu Klusums atgriežas telpā, un viņš tur zobos mēli Atbalsojas soļi skaļi, jo viņš zin’, kā nodot sevi Noskatās uz upuri, kas mirst; viņš tūlīt ies Uzkavējas minūti par ilgu, jo viņš zin’, kā kļūdīties Viņš sāk bēgt, jo galavārds dots netiek drosmei Ņem grūtāko ceļu, jo zin’, kā nepiedot sev Alkstot tumšāka stūra, pirms viss nāk gaismā Skrienot virsū katram, kas ceļā, jo viņš māk aizskart Par spīti cerībai nozust,kas tagad nepastāv Jo viņš ļoti labi zina,kā ir tad, kad nesanāk Izvēloties nepareizo ceļu, gluži tā kā citas reizes Uz turieni, kur noķers viņu, jo zin’ tikai sliktas beigas Apstājās uz mirkli, jo sirds arvien stiprāk klauvē Tā, lai policista lode trāpa, jo viņš zin’, kā zaudēt Piedz. Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kur ir(a) grūts ceļš Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kur Tevi pūš vējš Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, kā var saniknot un dzelt Jā, Tu zini, zini, zini, zini,kā rīkoties atbilstoši sev Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini to, kā nedabūt Jā, Tu zini, zini, zini, zini visu to, kas nevar būt Jā, Tu zini, zini,zini tik labi to, kas nav tavā gaumē Jā, Tu zini, zini, zini, zini, zini, zini, zini, kā zaudēt Viņš veic savu izvēli spriežot, ka te derēs meli Un sanikno viesi, lai viņā var labāk redzēt sevi Pēc sava prāta virzot šo scēnu pretēji pasīvai Viņš to maina, kā regulējot sēdekli mašīnai Piešķiļ cigāru, acīs stresu nemanīja Viņš zina, kad pateikt ko riebīgu bez scenārija Nejūtas ērti, kad vaj’g ko salabot vai sākt no jauna Visu sagatavo strīdam viņš, kā sakārtojot galdu Improvizējot ar dotībām, ko Dievs var prātam iedot Sakārto teikumus, lai tajos nav vietas vārdam „piedod” Saruna sākas ar lietu par privātu mantu Bet viņš provocē cīņu, kā spiežot no dimanta darvu Nolaižot viesi tik zemu, sāk jau vara vēnās virt Viņš meklē ragus, aiz kuriem var ārā velnu vilkt Lai var attaisnot vājumu,par ko bieži pārmest māk Ieņem cietēja lomu, kā stāvot tieši zem lāstekām Ārpus šīs telpas sienām jau paceltas balsis dzird Viņš māk pierādīt, cik pasaule ļauna ir Momenti šādi šim kungam ir jau, protams, ikdiena Viņš tos nostāda sev ērtā pozīcijā, kā bumbu pirms soda sitiena Liekot naidu priekšplānā, prom tagad ies Viņš izdabūja dzīvnieku ārā no sava viesa Izspēlējot upura lomu, ko pats ar prieku izkopis Viņš izdabūja beigās īstu lodi no sava viesa pistoles Piedz.

Gribu visu dzīvot tā, kā pirmo reizi Pīpēju pēdējo cīgu kādu simto reizi Guļu kā zīdainis, tas ir rets brīdis Pamostos no rīta tā, kā vecs vīrs Mierīgi pasēdēt, nevis dzīres gribu Jo izdzīvoju dzīves beigas savas dzīves vidū Vai man pateikt visu, vai man piemānīt Palaidu garām iespējas – vai tā ir pieklājība Rakstu dāmai kā puika, ķeru baudu, kad klusumā Eju uz darbu kā tīnis, pelnu naudu kā pusmūžā Ja nav, uz kā rakstīt, varu sabojāt tapetes Pagātne aiz manis kā supervaroņa apmetnis Piedz. Un šī kārtējā diena, stāv kafija ar pienu Tu jau zini, visam secība viena Man nevajag pārtiju lieku, dod pārtiku vieglu Pat šī cīga pārāk spēcīga šķiet Un es gribu visu vai neko, bez riska vai ar to Man ir izvēle kā bērnība viena Un es gribu teikt šoreiz visu, bet es beidzu to fiksi Un šī ir kārtējā bēdīgā dziesma Tu pieaudz, kad laika nav īsti Kad saproti, ka viss, ko gribi, nav īsts Kad Tu paej garām klonētiem bariem Pat dokumentālās filmas ir no montētiem kadriem Un noticu tiem vairāk kā uz īsu brīdi Un uz to skatos kā uz īstu dzīvi, kā uz īstu dzīvi Un es piepildu sapņus, kļūstu nerunīgs Jo dzīve ir burvīga, un es esmu nīgrs Un es noklusēju to, ko nepamanām Jo es gribu būt laimīgs, bet pa savam Esmu rets, jo no šitā izmūk daži Dod pagruzīties tagad, jo vēlāk viss būs labi Piedz. Es skatos šovu, sēžot pirmajā rindā Un par to pastāstu jums panta pirmajā rindā Tas ir ģeniāli, varu nebūt slavenība Jo nākamā dziesma, kas jāsaraksta man, ir mana dzīve Es gribu visu, pāris nederēs Sasniegt virsotnes, jo tur mani neredzēs Gaidu, kamēr citi krūmos skries Es gribu satikt meiteni, ar kuru jūtos viens Cits tādā momentā rīs bulciņas un skums Esmu čilā, man nav tādas funkcijas kā jums Varbūt tāpēc likšos nejauks Bet viss ir tik vienkārši, ka es pis to nedaudz Piedz. Reizēm manas smadzenes to nepavelk Kā mēs saņemam naudu un mīlestību no šīs repa štelles Pietāti malā kā siltu viskiju Es nevis cenšos, latviet, bet pildu misiju Ja ērtības gribās, bet ja uz riteņa jūtos Tik labi kā tu ferarri, tad ferarri vērtība krītas Viss ir galvā, šī nav bomžu nācija Un man iet tik labi, ka Tev tā škiet kā konspirācija Un uz kurieni Tu kusties fiksi Vaj’g pacensties, lai kļūtu atkarīgs no tā, kas Tev liek justies slikti Uz to no malas paskaties Es pīpēju un dzeru tikai, lai mēs varam saprasties Piedz.

Mana aizdedze reizēm ir visai lēna Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras Tas ir jāpasaka rīmēs Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās Piedz. Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs’lē Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma Laime man pamāj,tērpusies atraktīvi Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas Piedzīvojot Dieva sodu,var uz mirkli redzēt viņu pašu Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin’, kas ir ūden(i)s Un es grimstu tajā,gaišais mijas ar melnu Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves Piedz.

Pie manis policists piegāja, kam smaids bij’ imitēts Es ātrumu pārkāpu, skrienot kā baigais zibenzellis Prasīja: „Tu esi traks, dēls, vai civilizēts?” Un es paskaidroju ka mans laiks ir limitēts Kad man teica pārmetot: „Tu mainīties sāc!” Es teicu, ka nokavēju, lai mani gaidītu kāds Kad mani pratināj’ prasot: „Uz ko tautu vedini Tu?” Es teicu, ka tikai eju, un es nezinu, kur Manai dzīvei tikai pienāk starts vakarā Bars atkal stāv, sākas fars, maskarādes Bet man pofig – par manām acīm tik’ Marss sarkanāks Prasi: “Kāpēc?” Es nezināju, ka var savādāk Visu, ko rakstu Tev, par kapeiku var pirkt Bet es esmu meklēšanā, jo es pateicu, kā ir Nav man viegli, labi ir, atkal lietas daru Mani iedvesmoja dziesma, bet man nav neviena alibi Mani paņēma ciet kāda veikalā, jo man izmaiņas vaj’g Jo acīs man palika prieks pat, kad izgaisa smaids Kāpēc par visu Tu necepies, kā tie, kurus izmaina naids? Es pateicu viņiem, jo esmu šeit tikai uz laiku Līdzinos lirikā reizēm es vulgāram tipam Dabūju kvīti, jo man vajadzēja būt kādam citam Kļūdas pieļāvu, par kurām nedraud iet uz cietumu Bet Tavs acu skatiens man ir kā tiesas spriedums Piedz. …šeit …teikt …dzīvs …beigts Es esmu šeit Ko vēl man teikt Es biju īsts, es biju feiks Es biju dzīvs, es biju beigts Man jābūt labam pilsonim, to patīk deldēt manī Bet, ja ticu paradīzei vai man jātic ellei arī? Es nevēlu sliktu, es tikai dodos tālāk Bet, novelkot robežas, Tu man dod, ko pārkāpt Sirdsapziņa lēnām nogalina kā neass nazis Jā, es esmu melojis, jā, es esmu zadzis Es to ne vienmēr risinu – tās kļūdas liek bēguļot Varbūt tāpēc, kad man ir labi, es jūtos kā grēkojot Tu vari man teikt, ka par visu, ko daru, te pienākas stress un bēdas Vari baidīt ar elli pat sātanu, bet mans lielākais grēks ir gļēvums Tas kā piedāvāt bērnam bēres vai likt piegādāt ēst uz Mēness Jā, esmu vainīgs, un varu vēl piebilst bez pietātes: „Esmu dzēris.” Jo vai Tu ticētu, ka patiesībā man mantas, nu, nerūp? Bet esmu tas vainīgais te, tikai lai tas Tu nebūtu Ar asarām acis jau piepildās, tai to tikko šeit nebij’ Es aizskāru tevi, bet tikai, jo likās, Tev ir, ko teikt pretī Tu dāvā man siltumu, mieru te, nevis izstaro noliegumu Bet kāpēc, kad tuvojos Tev, šķiet, ka es izdaru noziegumu? Es varu būt sarunās skaļš, ass, ja stāstu prikolus Bet bail, ko jūtu, Tev atklāt, it kā tas ir ārpus likuma Es paskaidrot nevaru to, ko te daru, jau sodiem gaidu debiju Kas ticēs, ka nozagu pulksteni tādēļ, ka todien laika nebija? Un ka man ir slepeni plāni, kas mainīs visu, bet negribu kādu vēl gaidīt It kā Tu ticētu tam, ja Tev teiktu, ka nebiju pālī, bet laimīgs Piedz.

Nebildē atmiņām, to met malā kā monogāmiju Jo dažas dziesmas strādā labāk kā fotogrāfija Biš’ pietrūkst laiks, kad traki bij’ platās drēbes Bet mani tas saista, jo tas jau ir pagātnē Labās ēras var papist – tās glabā gēni Tās citur atrast ir kā atrast te kramā krēmu Kad dzīvē pienāk tukšakās nodaļas Un dienas lietainās ir plusā – tad dod vaļu Tikai melanholija klusā, ko dod maņas Un, ja ir saulains, aizej dušā pēc noskaņas Pohuj, ja citi teica – „Tu traks!” Jo labākais spogulis ir manas meitenes acis Mēs visi esam sveiki, kaut ir steiga un tas Atgrūž, kaut stavām tuvāk nekā Teika un Brasa Var melot sev, ka tas ir labi kā pišanās Meli maziņi paliek tik’ pēc aliņa ticamāki Viss ir aplī, veci, tu labi dari, ko citi māk Laiks iet ātrāk, man šķiet, ka jau tie gadi pa 2 nāk Labi, uz ātro ņemu kladi – nav diži vārdi Bet aprakstu to, kas vada mani, es biju tālu Piedz. 2X Mūsu kompleksi nav kautiņu vērti Kaut acis atgādina šautriņu mērķi Dzīve smaida un es pats viņu mēdu Laikam atmiņa pilna, būtu laiks viņu dzēst Tas, kas man dārgs, tas vieniem lēts „Tu riebies,” – to man saka pat uz griestiem ēnas Kad neguļu, man ir drebuļi, kad smieties mēdzu Un ir piektdiena – pie glāzes es kā piesiets sēžu Kaut bieži negribās es piedodu kļūdas Tik daudz domāju ar sirdi, ka drīz tā rievota būs Lieku mūziku, kura, likās, vienotu mūs Bet tā nomutēju visus it kā lietotu pulti Dzīves lejas un augšas, kur tu vēl leksi? Kad dzīve atgādina burtu M, veci Ir atzīmes labas, bet būs tur vēl testi Plus, tas aliņš nelīdzēs – sūc un dzer „Nestea” Baltie un melnie posmi nāk, lai lādi Ja tev dzīve atgādina zebru – kāp tai pāri Kā baidoties apžilbt, daži klanās tās naudas dēļ Pat uz gaišo pusi viņi skatās ar saulenēm Es nē, moš’ pat, ja papistu visu Jo dzīvi redzu kā puzli, nevis sasistu stiklu Es neesmu no klipa, kur ir dzīres un tusi Bet es esmu sutiners, ja mana dzīve ir kuce Piedz. 2X

D akords pantā: e|--2--2-2-2--2-2-2-3---3-3-3--2-2-2--0-0-2-| B|--3--3-3-3--3-3-3-3---3-3-3--3-3-3--3-3-3-| Atkārtot G|--2--3-3-3--3-3-3-3---2-2-2--2-2-2--2-2-2-| A|--0--0-0-0--0-0-0-0---0-0-0--0-0-0--0-0-0-| #1 Galvenā frāze: A|--5--5-5-5--5-5-5--5-5-----5---| Atkārtot E|-----------------------5-7---7-| #2 Tieši pirms piedziedājuma: A|--5--5-5-5--5-5-5--5-5-----5-4-2~-| E|-----------------------5-7--------| #3 Piedziedājumos A|------5-4-2~-| E|--5-7--------| #4 Pirms 2. panta A|------5---| E|--5-7---7-| (Frāze #1) D Mūsu dziesmas ir vairogi seni Mēs tās par pagalvjiem liksim Daudzu likteņu pilni mēs elposim Kā pakalni Daugavas krastos Mums acis būs vaļā Un neviens nespēs mūs pārsteigt Un Daugavas gultni aizbērt Ar mūsu miesām un kauliem (Frāze #2) Bm F#m G A D (Frāze #3) Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts Bm F#m Kuri šais krastos augšup kāpa G A F#m Lai lejā varētu Daugava plūst G A Mūsu dziesmas ir vairogi seni F A Ja mēs tās par pagalvjiem liksim (Frāze#4, uzreiz pēc #1) D Ne sapnī, ne mūžos neaizmigsim. (Frāze #2) Bm F#m G A D (Frāze #3) Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts Bm F#m G A D (Frāze #3) Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts Bm F#m G A D (Frāze #3) Būs latviešu tauta akmens, māls un smilts Bm F#m G A D (Frāze #3) Būs latviešu tauta akmens, māls un smilts (Frāze #1) Beigt uz D

Fm Eb Ab Eb Fm Ab Eb Fm Cm Fm Uz pakalnītes gurdens sēdu, Cm Eb Fm Cm Eb Sērs miglas plīvurs visu klāj. Fm Cm Fm Sirds pielijusi pilna bēdu, Cm Eb Fm Cm Eb Svešs karapulks pa ceļu jāj. Eb Jāj un... Ab Eb Un prāts man uzķer domu jaunu - Fm Db Eb Dievs, manu acu gaismu ņem, Ab Eb Lai jāredz manim nav to kaunu, Fm Db Eb Ko ciet Tu, mana tēvu zeme Fm tēvu zeme... Zem zirgu kājām oļi svaidās Un zeme dun. Tā liekas man - Ka šaustīto un kauto vaidas Tur smagā nāves cīņā skan. Skan un... Un prāts man uzķer domu jaunu - Dievs, manu acu gaismu ņem, Lai jāredz manim nav to kaunu, Ko ciet Tu, mana tēvu zeme.

Pantiem: Am Am Am D Em Em Em Em Bm Bm Bm-C C Am D Em es esmu zemes klēpis Bm Bm C C tu mana saule tā pats pērkons lēmis likteņupes straume māci man skaidru prātu māci zemes spēku kā pati Laima lika tinot mūža rakstu G D G Lec, saulīte, spīdi spoži! C D G rotā druvu, rotā sētu G D Em Lec, saulīte, tumsu šķel! C D G dari mūsu zemi svētu es esmu debess velve tu mana saule tā pats pērkons lēmis likteņupes straume māci man dvēseles mieru māci debess spēku kā pati Laima lika tinot mūža rakstu Lec, saulīte, spīdi spoži! rotā druvu, rotā sētu Lec, saulīte, tumsu šķel! dari mūsu zemi svētu (Pūt vējiņi tēma) G G D / G G G G Am Am D / G G G G Am Am D / G G G G Am Am D / G G G G Piedz (Bez pavadījuma) Lec, saulīte, spīdi spoži! rotā puisi, rotā meitu Lec, saulīte, tumsu šķel! D G G Vieno visu latvju tautu!