Ap pazīstamiem un radiem, Ap katru vai liels tas, vai mazs Tek mani meli jau gadiem Kā apaļas paipalas Lai mani samin kā vārgos? Lai manīm ikviens var kost? Nē, dzeltenos melu svārkos, Tad labāk es ietērpos Visapkārt melus es kaisu, Un viegli, un daiļi tie ir, Ar tiem es aizberu plaisu, Kas mani no ļaudīm šķir Ar tiem es aizberu plaisu, Kas mani no ļaudīm šķir Bet brīžam kā bērnam pēc mātes, Pēc patiesā sauc manī viss, Tad meli sūrst it kā vātīs Un deg it kā ugunīs Kur patiesība, tad prasu, Teic, sirds, vai to zini tu? Labprāt, kā zobenu asu, Pār meliem to paceltu Kas patiesību man sacīs? Kur redzēšu to un kad? Rūgts smaids un atbilde acīs – Neviens, nekur un nekad! Rūgts smaids un atbilde acīs – Neviens, nekur un nekad!

C G D G Em C Kur mēs mīļi runājām, G D Tur zied balti āboliņš Em C Kur mēs sīvi rājāmies, G D Tur zemīte pušu plīs Piedz. G D Ēē-ēē-e C G Ēē-ēē-e C G Ēē-ēē-e G D Ēē-ēē-e Tā staigāju dūņu purvu, Man kājiņas neapmirka Tā dzīvoju svešumā, Ka naidiņa nesacēl Piedz. Ēēēē Bridge Visur man saule spīd, kad saulīte uzlēkusi Visur man labi ļaudis, Kad es pate laba biju Piedz. Ēēēē x2

(Katrīna Bindere) Tikai nesaki nevienam, Ko tu dzirdēji no rīta Liekā vēja modinošā valodā. Tikai nesaki nevienam, Ko tev pačukstēja zvaigznes Šajā naktī, kad tu biji nomodā. (Jānis Narkevics) Tikai nerādi nevienam, Kas tavu sirdi pilda, Nav nevienam jāzina, kas tajā mīt. Tikai neatklāj nevienam, Ko tev novēlējis likten’s, Tev būs grūtāk viņu kādreiz piepildīt. Piedz. (Jānis Narkevics) Un esi tā kā rīta gaisma debesīs, Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma. (Katrīna Bindere) Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss, Skrien laika upe projām nevaldāma. (Jānis Narkevics) Tikai nepazaudē ceļu, Kas tevi aizved mājās, Kur tu vienmēr būsi mīļi sagaidīts. (Katrīna Bindere) Tikai nepazaudē to, kas Tevi reiz ir iemīlējis, Tikai nepazaudē to, kas padarīts. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) Jo tikai tā tu vari atkal No dzīves labu gaidīt, Tikai tā tu vari būt vēl noderīgs. Tikai nesaki nevienam, Kas ar tevi tagad notiek, Tas vienalga citiem liekas nesvarīgs. Piedz. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) (2x) Un esi tā kā rīta gaisma debesīs, Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma. Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss, Skrien laika upe projām nevaldāma.

Eb Bb Uz priekšu, latvieši! Eb Bb Un pulkos stājamies! Ab Bb Cm Lai asins plūst, mēs kausimies, Bb Eb līdz vergu važas pušu trūks! Un ko tie mūsu zemē meklē, Šie svešinieki, zvēru bars? Tie grib mūs iedzīt verdzības peklē, Drīz uzbruks mums šis elles svars. Uz priekšu, latvieši! Un pulkos stājamies! Lai asins plūst, mēs kausimies, līdz vergu važas pušu trūks!

G musu maza latvija C man ir loti G mila D tapec nepiegruzo to lai ta butu tira x2 apedisi konfektiti papiriti roza p apiriti nemet zeme iemet papir groza x2 musu maza latvij a man ir loti mila tapec nepiegruzo to lai ta butu tira x2 ciemos ka pie draugiem braus biletiti nemet zeme iem et papir groza x2 musu maza latvija man ir loti mila tap ec nepiegruzo to lai ta butu tira x2 sanemsi tu davanu papiriti roza papiriti nemet zeme iemet papir groza

Es tev vienkārši esmu. Neprasot, cik par to. Tīrāku, baltāku sevi dvēsele piemelo. Es tev vienkārši esmu. Dienas no manis bēg. Un no klātbūtnes baltas Tevī saplūst mans spēks. P: 2x Es tev vienkārši esmu Savādāk nevar būt. Tikai caur tevi un mani Pasaule nepazūd. Es tev vienkārši esmu. Gluži kā maize vai jumts. Nezinu, kas tik greizu laimi ir nolēmis mums. Es tev vienkārši esmu. Liktenis pieri rauc, Ka tik maz vajag laimes, Lai tās būtu tik daudz. P: 4x

Es tevi gaidu. Domājot par tevi smaidu, Atceroties skūpstus, lūpas kaist. Es tevi gaidu, Naktī tavu zvanu gaidu. Domājot par tevi, skumjas gaist. P: Mana roka tavā. Tava roka manā. Kaut vienmēr būtu tā! Es tevi gaidu, Naktī tavu zvanu gaidu. Domājot par tevi skumjas gaist. Es tevi mīlu, Sagaidīt es tevi gribu. Negribu es tevi projām laist. P: Es tevi gaidu. Domājot par tevi,smaidu, Atceroties skūpstus, lūpas kaist. Es tevi gaidu. Naktī tavu zvanu gaidu, Domājot par tevi, skumjas gaist. Es tevi mīlu. Sagaidīt es tevi gribu. Negribu es tevi projām laist. P: 5x

Dzirdēju tūkstošiem stāstu par to, kāds esi Tu, Tomēr esmu dzirdējis mīlas čukstu Nakts klusumā, Un Tu saki, ka esmu Tev tīkams un to, Ka neesmu viens Jo Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā Mēs meklējam tik daudzas atbildes Krustām šķērsām un visur, bet zinu – pie Tevis vien tās visas rodamas ir, Jo Tu zini, kas mums vajadzīgs, Pirms zinām to mēs Jo Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā Tu, Kungs, pilnīgs un nevainojams… nevainojams Jo Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā Mīlestība nenoliedzama, vārdos neizsakāma, Miers tik neizskaidrojams, kas to aptvert lai spēj? Un Tu sauc mani dziļāk vēl Un Tu sauc mani dziļāk vēl Un Tu sauc mani dziļāk vēl Savā mīlestībā Un Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā Jo Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu labs, labs Tētis Tieši tā, tieši tā, tieši tā Un Tu mani mīli Tieši tā, tieši tā, tieši tā

Liktens bargs trauc mūsu mūža dienas, Mūsu dienas mums ir skumīgas. Laime, kas mums smaidīja tik reti, Zudusi man prieka dieniņās. Tiklīdz jaunībai es sekot sāku, Zuda gadi kara klausībā. Prieku, brīvību tā manim liedza, Pirmo soli dzīves vasarā. Bet visvairāk liktens mani šķīra Svešās zemēs, prom no dzimtenes, Tur, kur simtiem latvju dēli krita Rītprūsijas smilšu kalnājos. Ak, cik apnikuši ir šie ceļi, Dziļas ūdens jūras dibenā, Kur vairs nedzird latvju dziesmu skaņas, Visur drūms, kur raugās tālumā. Ak, cik apnīkstošas dobjas skaņas Paceļas no dažiem kalnājiem, Kur no slaidiem lielgabalu stobriem Zili dūmi gaisā paceļas. Tā, lūk, aiziet mani jaunīb's gadi, Staigājot pa plašo pasauli. Nobāl mani sārtie rožu vaigi, Domājot par laikiem pēdējiem.

Čiekurkalna gaiļi dzied Man māmiņa piesacīj' Puišus iekšā nelaižot. No rītiņa agrumā Augšā ceļas jaunas meit's. Čiekurkalna gaiļi dzied. Grīziņkalna pusēniņ' Čiekurkalna meitenīt's, Labi kopā saderās. No rītiņa agrumā Čiekurkalna gaiļi dzied. Tie vis nebij' puisēniņ', Tie bij' jaunie strēlnieciņ'. Man māmiņa piesacīj' - Strēlnieciņus nelaižot. Čiekurkalna gaiļi dzied. No rītiņa šķiŗoties Abi divi gauži smej' - Piemānījām māmuliņ' Grīziņkalna puisēniņš, Čiekurkalna meitenīt'. Tas vis nebij' puisēniņš Tas bij' jaunais strēlnieciņš. Nu ar dievu, meitenīt'! Jāšķiŗas mums šodieniņ. Čiekurkalna gaiļi dzied.