Intro 1.pants Tu man teici reiz sēdot zem liepām. Kā mīļa tu man. Tāgad saku vēlaiz. 1.piedz. Mīļotā tu ja man mīla tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Starpspēle 2.pants Norimst vēji un liepās vairs nešalc Nakts zemi klāj Guļ jau aiz loga sen liepas un vēji Ūūū un guļam ar mēs 2.piedz. Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Mīļotā tu ja man mīļa tu man ja gan Liepas kas ir ap mums dzirdiet ar jums Autro

Zini, uz pasaules jau citi valda Divi, laiks it kā apturēts, tam vairs nav vaļas Mosties, saki man labrīt un jautā vēlreiz Čukstus, Tavus maigākos es nēsāšu sev līdz. Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot. Miers, ir kaut kur nozaudēts tam līdzgaitnieks ir Prieks, kas atkal pacels spārnos, aiznesīs, kur abi mēs Sapinušies savā sapnī dziļā Vēlreiz, lūdzu palaid manas domas tālu prom. Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot. Es vaicāju vēl Šim sapnim un sev Vai vēlreiz Tu atnāksi Kad būšu šeit un tepat? Piedz. Kaut gan blāvi redzu mirkli šo Bet Tavs skatiens man to izstaro Paliec, lūdzu, nedodies vēl prom Ļauj man vēlreiz Tevi izsapņot.

Reiz kādu dienu tavā dzīvē Nebūs manis vairs. Vai ziema, rudens, vasara Vai klāt būs pavasar's. Nekas jau nekļūs citādāks, Vien savādi mazliet, Ka tev pie manis ciemoties Būs jānāk cituviet. Nekas jau nekļūs citādāks, Vien savādi mazliet, Ka tev pie manis ciemoties Būs jānāk cituviet. Ja ziema varbūt baltu segu Debess zemei klās Un nejautās, vai kādreiz tām Par to kāds samaksās. Virs galvas sevīm paskaties: Ja pārslas lejup krīt, Tad atceries, es atnācu, Draugs, tevi sasildīt. Virs galvas sevīm paskaties: Ja pārslas lejup krīt, Tad atceries, es atnācu, Draugs, tevi sasildīt. Viegliem spārniem aizklāšu Tevi pret vēju – Nelaid to ledainu dvēselei klāt! Sildies, man novēlot laimīgu ceļu! Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt. Ja tā būs silta vasara Vai mostošs pavasar's, Kad Piena ceļš nakts debesis Tik tikko jaušams skars, Virs galvas sevīm paskaties: Kad gaisma lejup līs, Tur kāda zvaigzne krītot tev Par mani pastāstīs. Virs galvas sevīm paskaties: Kad gaisma lejup līs, Tur kāda zvaigzne krītot tev Par mani pastāstīs. Ja salnas dārzos iezagsies Un būs jau rudens vēls, Var būt, ka tevi sameklēs Kāds dzērves kliedziens žēls. Virs galvas sevīm paskaties: Kad lietus līņāt sāks, Tā būšu es, kas asaras tev sejai nomazgās. Virs galvas sevīm paskaties: Kad lietus līņāt sāks, Tā būšu es, kas asaras tev sejai nomazgās. Viegliem spārniem aizklāšu Tevi pret vēju – Nelaid to ledainu dvēselei klāt! Sildies, man novēlot laimīgu ceļu! Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt. Dvēseli nevar, dvēseli nevar, Dvēseli nevar apglabāt.

Tad, kad tumsa lejup laižas, Daba snaudai atdodas, Mūsu mazais izlūkpulciņš Klus' caur tumsu aizzogas. Baigs un draudošs klusums apkārt, Nāve gaisos lidinās. Viņas klusi saltā dvaša Dveš iz gravas, birztalas. Klusi ejam melnā tumsā, Nekas redzams, klausās auss, Galvā pazib tā kā šaubas- Diez vai rītu redzēt ļaus ? Klau ! Sirds sastigst - pakluss svilpiens, Signāls tas pēc norunas, Esam klāt pie dzeloņdrātīm, Priekšā vācu tranšejas. Noknikšķ drātis, veikli griežam, Mirklī veikts tiek milzu darbs. Tomēr ienaidnieks mūs jutis, Atskan briesmu signāls skarbs. Darboties sāk prožektori, Baltas gaismas svītras sviež, Blakus tarkšķ jau ložmetēji, Neskaitāmas lodes šķiež. Mūsu mazais izlūkpulciņš Klus' caur tumsu aizzogas, Vāci ilgi vēl šauj tumsā, Mēs sen savās tranšejās.

G Dm C F C Dm C F C Dm7 Pastāsti man kur tā zeme G C Tā zeme ko laimīgu sauc C Dm Pastāsti man kur ir tie ļaudis G C Ļaudis kam laimes daudz C Dm7 Parādi man kur tie lauki G C Tās pļavas kur laime aug Am Dm7 Parādi man kur tie vēji G Kas laimes dzirnavas maļ Piedz. C F Tavas mājas ir tava laime G C Tava zeme tā tava sirds Am Dm Un tas siltums kas nāk no ļaudīm G C Tas siltums nāk no sirds Pastāsti man kur tās zvaigznes Zvaigznes kas mums acīs mirdz Pastāsti man kur tie sapņi Kas rītam austot rimst Parādi man kur tā saule Tā saule kas samīļot prot Parādi kā var mīlēt Kā var smaidīt un laimi dot

Laiks nav man draugs Kas tas par draugu, Kas grib aizbēgt tālu jo tālu Paņemt visu,visu ko krāju Kādēļ visu es to krāju Laiks nav man draugs Kas tas par draugu, Kas tevi negaida, skrien prom tālu Nevajag, es negribu tādu Tādu draugu Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedos Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs Bija liesma tagad ogles, ogles Pasaule jau riņķo, taču tu tikai mosties Met pie malas miegu, rosies, rosies Tiem, kas dara, nevis gaida Tiem arī tad dos Dievs Neticēsi neizdosies, rosies Dari visu maksimāli Veiksme neskoposies Bozies, bozies, bozies vai nebozies Bet laikam tu nevari pretoties Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedo-o-o-s Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs Bija liesma tagad ogles, ogles Pasaule jau riņķo, taču tu tikai mosties Met pie malas miegu, rosies, rosies Tiem, kas dara, nevis gaida Tiem arī tad dos Dievs Neticēsi neizdosies, rosies Dari visu maksimāli Veiksme neskoposies Bozies, bozies, bozies vai nebozies Bet laikam tu nevari pretoties Pavasara siltās Pavasara siltās rokas Sasedz debesis tās palagos Pavasara siltās rokas Ziemai laiku vairāk viņas neiedo-o-o-s Pārmaiņu laiks mūs sasildīs Pārmaiņu laiks pāri nedarīs Taču pārmaiņu laiks ir tik ļoti mainī-ī-ī-gs

Kur peļķes bij' mīļākā vieta priekš peldes, tur bija reiz kaķis balts, kurš skaitīja pērles. Tur pļavā, kur saaugušas mājas kā sēnes, tur bija reiz diena, kuru pildīja spēles. Tad likās, ka aizceļosim kādreiz uz Mēness, un ziemā tad sala pie staba mums mēles. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur. Kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts, un pasauli apceļot var četrās sienās. Kad bīstamākā lieta uz zemes ir šķērsot ielu bez atļaujas dotās, āaa. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur. Kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts, kad dziesmu kamols tikai nedaudz iesākts. Kad pie papēžiem akmeņi sēžas, gribas tad atgriezties mājā pie spēles. Nav jau nemaz tik tālu tas Mēness, mājā aizver acis un esi jau tur, esi jau tur.

Kur ne laimes, ne prieka vairs nav, Gružu kaudzes līdz paspārnēm stāv Un kā pakulās sapinies prāts, Vai tur palīdzēt varēs vēl kāds? Tur pa kupenām tupeles slīd, Slota laukā no rokām krīt, Darbi nesokas, nedeg ne skals, Tikai mēles kā dzirnavas mals Laimes lāci tās slavēs un teiks: Kas gan cits tādus brīnumus veiks? Kur viņš ienāks, tur paliks viss balts, Gardiem ēdieniem pildīsies galds Lācis trīsreiz kā pērkoni rūks, Ne vairs malkas, ne kāpostu trūks, Laukā nesprēgās negantais sals, Atnāks lācis un ziemai būs gals, Laukā nesprēgās negantais sals, Atnāks lācis un ziemai gals

Uz zemes dzīvojam Gadu simtiem caur mūžiem laiks steidzas Cilvēks mācās sapņot nomodā Pamostas neziņā Pirms kļūsim vareni Tu turies virs ūdens, gaiss beidzas Cilvēks mācās elpot citādāk Līdz sapnis piepildās Aizturi elpu Līdz Tava sirds jūt Visu pasaules zeltu Mums tāpat neiegūt Man pietiktu ar vienu smaidu Un mana sirds jūt Tas ir viss, ko es gaidu Gan pārējais būs Mēs vienreiz dzīvojam Sper soli uz priekšu, lai veicas Cilvēks saprot laime jāmeklē Tā spēlē paslēpes Cilvēks atrod to kas jāmeklē Tepat vien dvēselē Aizturi elpu Līdz Tava sirds jūt Visu pasaules zeltu Mums tāpat neiegūt Man pietiktu ar vienu smaidu Un mana sirds jūt Tas ir viss, ko es gaidu Gan pārējais būs

G Em G Nāc uz Nāves salu, G Em Tur Tevi gaidīšu C D7 Un pie raķešgaismas G D G Saldi skūpstīšu. Zilas Tavas acis, Skaidra Tava sirds, Sārti Tavi vaigi , Rožu lūpiņas. Nav vēl pusnakts pāri, Zēns jau kaujā krīt Un pie koka krusta Meitēns gauži raud. Nāc uz Nāves salu, Tur Tevi gaidīšu Un pie raķešgaismas Saldi skūpstīšu.