Bm Upe ūdeņus nes, Upe ūdeņus veļ, D A E Upe neprasa ceļu, Upe pati ir ceļš. Bm Upe likteni nes, Upe mūžību veļ. D A E Upe neprasa ceļu, Upe pati ir ceļš. Bm A D Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ. F#m C#m Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ. D F#m Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ. A E Sapnis neprasa ceļu, sapnis pats ir ceļš. Bm Vārdā ezeru sauc Tad, kad padebess dārd, D A E Sapnim nevajag vārda, Sapnis pats sev ir vārds. Bm A D Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ, F#m C#m Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ, D F#m Kad mūs sāpina, dzeļ, sapnis paglābj un ceļ, A E Sapnis neprasa ceļu, sapnis pats ir ceļš. Bm Upe ūdeņus nes, Upe ūdeņus veļ, Upe ūdeņus nes, Upe ūdeņus veļ, Upe ūdeņus nes, Upe pati ir ceļš.

Iet pa ceļu aiziet projām Neatskatoties Nezinot kurp īsti dodas Vai tas izdosies Pilnas galvas sapņiem ļaudīm Sēž uz cerībām Neļaujot ne sev ne citiem Dzīvot laimīgiem Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrimst dvēsele Pārdomājot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’ Ko lai vairāk stāstu tiem Ja neklausās neviens Alkatībā iegrimuši Tukšums jūsmo tos Pārdevušies tie par grašiem Jūtas drosmīgi Neapjaušot to ka paši Apzog meklēto Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrims dvēsele Pārdomajot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’ Diez kā būtu ja mēs spētu Acīs lūkoties Apskaut mīļos cieši cieši Bailēm neļauties Un kā putni brīvi liegi Lidot debesīs Sajust to cik īsti esam Kā prot mīlēt sirds Piedz. Nostaļģijā, nostaļģijā Iegrimst dvēsele Pārdomājot to, ko kādreiz Varējām mēs spēt Nostaļģijā, nostaļģijā Rozes vāzē vīst, Atceroties vien cik vakar Vēl tās skaistas bij’

Atkal rudens un lapas čaukst. Jums tās - lapas, man - dvēseles... Asinsvados kāpj ledus auksts. To vairs neatkausēšu es. Ejiet atpakaļ - vasaras ceļš prasa savu nevaldāmzaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ. Melnā putnā man pārvērsties lemts, melnā zirgā ar dvēselēm auļot, tikai viens man uz mūžu ir ņemts: būt par cilvēku vēlreiz zem saules. Dievi domā, ka pietiek ar to, ka es esmu šai amatā iecelts, kur man divus obolus dod. Tas ir vairāk kā citiem - priecājies! Un šis, iedomājieties, gods un tas "kādam-jau-jādara-arī" - tas ir kļuvis mans mūžīgais sods; ne to nomest, ne noplēst vairs varu. Ejiet atpakaļ - vēl jums ir ceļš, vēl nav nomiris jūnijs zaļš. Vecais Hārons pār Stiksu ceļ tikai turpu, ne atpakaļ.

Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Dod man savu roku Dod man savu roku Šajā pļavā, kur hiacintes Zem tavas elpas lokās Nāc, nāc, nāc! Vai tur sauca, Vai kliedza kāds? Nāc, nāc, nāc! Un paliec man klāt. Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti, Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti. Dod man savu roku Dod man savu roku Šajā pļavā, kur tavi vaibsti Katrā kokā dzeņu kalti. Nāc, nāc, nāc! Vai tur sauca, Vai kliedza kāds? Nāc, nāc, nāc! Un paliec man klāt.

Kūst lēni kā sniegs Laiks manās plaukstās Spīd tālu zvaigznes Un klusi smaida mēness Nebaidies, nakts drīz projām ies Bet tikmēr mēs kā klauni Smaidīsim naktīm cauri Un nesteidzies Tāpat jau nav kur skriet Vēl zvaigznes jāsaskaita Kamēr mēness rītu gaida Piedod, manis nav tik daudz Ja gribi, nāc un sauc Un es dzirdu kā tavas domas Tik zaglīgi pie manis zogas

Uzgaidi mirkli, Uz skaņu vienu, otru, Uzgaidi nesteidz, Mēs atradām viens otru Šādi neesmu juties, Sirds paceļas tik viegli, Turies klāt un nesteidz, Jo uz brīdi esam vieni Jāatzīst šādi, Jūtos pirmo reiz, Sirds sitiena klūp, Domas skrējienu beidz Un es zinu šis mirklis Reiz būs beidzies Tāpēc lūdzu, Brīdi nesteidzies Bailes, šaubas nemieru sēj, Bet laiks tās laist projām, Zinu Jo šādi jūtos pirmo reiz, Cerībai, laimei Ticu Turies man klāt vēl, Un nesteidzies tik drīz, Tavi vārdi, tie skan vēl, Tie ceļu atrast līdz Ņem manas rokas, Un ved tās caur šo ceļu, Jo pagājis tik ilgs laiks, Kuru tumsā viens es eju

Es stāvu te Latvijas malā Ko Ziemeļu vēji skauj Un lepni turos tai vietā Par savējām mājām ko sauc Es pieglaužu vaigu pie liepas Kas vectēva mājās stāv Un solos es vienmēr un mūžos Šo zemi par savējo saukt Piedz. Es mīlu šo ziemeļu malu Tai Dievs savu svētību dod Un vienmēr vēlos es lai mūžīgi Vēl miers manu dvēseli tur Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc 2. Es stāvu te Latvijas malā Ko ziemeļu vēji skauj Mēs lepni turamies tai vietā Par mājām savām ko sauc Piedz Es mīlu šo ziemeļu malu Tai Dievs savu svētību dod Un vienmēr vēlos es lai mūžīgi Vēl miers manu dvēseli tur Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc Es mīlu šo dzimteni mazo Par brāļiem kur igauņus sauc Un vēlos dziedāt par zemi šo Kurp dvēsele mana trauc Dziesma bez maksas klausāma šeit: www.draugiem.lv/i-music

Kas tur deg Siltā saulrieta krāsā? Kas tur sauc Mani mīļi kā māsa? Kam tas vējš Rozā ziedlapas mētā? Kas tur sāp Manī dziļi kā rēta? Kas tur zied Visos vasaras ziedos? Kas tur cer, Ka tam visu reiz piedos? Kam tā pasaules augstākā smaile? Kas tur smejas, Kad citus māc bailes? Piedz. (2x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. (Katrīna Bindere) Kas tur sauc Tevi pusnaktī dejot? Kas tas ir, Kas liek dzejniekam dzejot? Kam tie sapņi, Kas aicina zīlēt? Cilvēks ir Piedzimis elpot un mīlēt. Kas tur zied visos vasaras ziedos? Kas tur cer, ka tam visu reiz piedos? Kam tā pasaules augstākā smaile? Kas tur smejas, kad citus māc bailes? Piedz. (Katrīna Bindere) (2x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. ... Piedz. (Katrīna Bindere) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. Piedz. (Jānis Narkevics) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs. Piedz. (Katrīna Bindere un Jānis Narkevics) (4x) Visā, kas mirdzošs Un visā, kas rūs, Mīlestība ir, bija un būs.

Veras lauki pretī ceļā tālajā Virmo gaiss un mēnesnīcā bālajā Naktsvijoļu ziedi pļavā samtainajā Dodos mājās noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā! Pūces spārnu vēdas pazib tālumā Jāņtārpiņu gaismas meža ielokā Jūtu, vietā nokļuvis es – skaistākajā Dodos mājās, noguris un neprātīgs Domās pazib garā diena, viss mans rīts Sunīts sēž un uguntiņa – esmu laimīgs Ak, mana mīļā, mana mīļā, mana vienīgā Esmu klāt, esmu klāt, mīļotā!

Ir ausis rīts, jau saule lec Nu gluži tā kā mana sirds Un es tai līdzi laikam sadegšu Ja, mīļā, necelsies vēl Tu Vai atceries, ka solīji Man šorīt pienest kafiju Nu, kur tā ir? Tev vēl acis ciet Bez kafijas man neaiziet Celies, viss dabā sen jau modies Bet Tu vēl gribi sapņos brist Ir zvaigznes sen jau dzisušas un mēness jau riet Mūs gaida saulains, saulains rīts Kā modināt? – ne šā, ne tā Un visu nožēlos, jo kā – Man laikam pašam jāvāra būs kafija Ak, mana mīļā, miegainā Kad aromāts ir tasēs liets Un brokastu galds jau klāts Tev pēkšņi zudis miegs, un esi smaidot klāt Lai atklātu, ka izlikies