Mīlas mokas. Tu saki tā ka nemīli vairs mani Un vēlies tikai kaimiņdžeku Žani Bet vēlos piespiest tevi klāt sev cieši Un skūpstīt visu tevi bieži bieži piedziedājums: 2x Jau sāpes manī dziļi rokas Es nezinu kā tevim sokas Es mīlu tavas siltās rokas Un jūtu savas mīlas mokas Es dzirdu jā tur aiziet tavi soļi Un nočīkst durvis netīkami skaļi Un paliek man tik ļoti ļoti žēli Ka nespiedu es tevi klāt sev mīļi piedziedājums:Jau sāpes manī....
Mīļ’ Māra rotā, Pa nama jumtu, Meitiņu godiņu, Lūkodama Kalnā kāpu padziedāti, Uz akmiņa gavilēti, Lai skan visi mežu meži, Līdz manami bāliņami Gana skaļi es dziedāju, Gana skaļi gavilēju, Tāļu manis arājiņis, Lai balsāi klausījās Skauģīts manim nevēlēja, Ne dziedāti, gavilēti, Es dziedāju, gavilēju, Skauģam sirdi ēdināju Pa vējami es dziedāju, Pa vējami gavilēju, Lai vējiņis balsu nesa, Līdz manami bāliņam Ko vērts manim še dziedāti, Kas pēc manis klausījās?...
Kad vraki satiekas jūrā Klīst viļņi, rej vētrā suns Vai mirkšķina dzejā sūrā Tiem bākas sārkanā guns, Tiem bākas sārkanā guns Lai ?vējš šiem? trūdošiem mastiem Un klājā nav kapteiņa sen Uz neatrodamiem krastiem To ziemeļa vēji dzen To ziemeļa vēji dzen Ar plosta saitēm piesieti Un mūžīgi vienoti taps Kad brāzmains aizvērsies cieti, Jūras zaļzeltainais kaps
1. Biju es mātei vienīgā meita, Ziedēj' kā roze dārziņā. Biju es mātei vienīgā meita, Ziedēj' kā roze dārziņā. 2. Uz mana kakla vizēja krelles, Uz maniem pirkstiem gredzeni. Uz mana kakla vizēja krelles, Uz maniem pirkstiem gredzeni. 3. Izgāju es pie dzērāja vīra, Pazuda viss mans dzīves prieks. Izgāju es pie dzērāja vīra, Pazuda viss mans dzīves prieks. 4. No mana kakla nozuda krelles, No maniem pirkstiem gredzeni. No mana kakla nozuda krelles, No maniem pirkstiem gredzeni....
Rausies kājās, raugi rokās savās Spēku to, ko glabā tās Sniedz to kādam, kuram dāvāts mazāk Dodot dotais vairojas. Rausies kājās, raugi rokās savās Spēku to, ko glabā tās Sniedz to kādam, kuram dāvāts mazāk Dodot dotais vairojas Un kas gan esmu es Ja līdzās nav Man tavas mīlestības Un kas gan esmu es Klausies vārdos, kuros runā mana sirds Un kas gan esmu es Ja līdzās nav Man tavas mīlestības Un kas gan esmu es, esmu es mainās viss Nekas no tā, kas bijām mēs, nav palicis Bet tur tās nams Tā siena, uzraksts "Tu + ES" nav izdzisis, nav izdzisis --- 2x --- Un kas gan esmu es Ja līdzās nav Man tavas mīlestības Un kas gan esmu es ----------
E Ceļš sākās Dundagā A nav lieka vairs nekā un nu var iet E Līdz Slīterei un apskatīt A vai sila purenes vēl zied C#m7. A Caur ceļa putekļiem un pļavām E kur ziedonis vēl skan C#m7. A caur ceļa putekļiem gar telefonu stabiem E viegli soļot man Piedz: E Man jāiet ārā es iešu tālāk C#m7 kaut basām kājām A līdz apvārsnim šī zeme mana ir E Man jāiet ārā Nāc ārā iesim tālāk C#m7 kaut basām kājām A līdz apvārsnim šī zeme mana ir no dūcieniem un svilpieniem no motoriem prom domas klīst pār namu jumtiem pacelties un ieraudzīt kur zaļums mīt no ielu labirintiem projām tur vienmēr steiga skauj caur ielu labirintiem garām skatlogiem viegli soļot man Piedz:1x es iešu tālāk es iešu tālāk Piedz: 2x Man jāiet ārā es iešu tālāk Līdz pašam galam kaut basām kājām līdz apvārsnim šī zeme mana ir
Kad es biju mazs Ne no kā Mīlestība Tas ko es jūtu Mīlestība Tas ko tu jūtu Mīlestība Tas ko mēs jūtu Mīlestība Tas vārds Tu esi kā saule Es esmu kā mēness Tu esi kā zieds Esi tava vāze Tu mani apspīdi Es tevi noturu Tu mani mierini
Kā gan tā var - mani iemīt dubļos Un pret zvaizgznēm samainīt? Kā gan tā var - ignorēt un atstumt - Vēl nav pusseši, ir tikai trīs?! Piedz. Paliks laime manās rokās, Kamēr es tai nepieskaršos. Vai tā būsi Tu vai cita, Pateikšu Tev pusdesmitos. Salstu te viens jau pusotru stundu, Sarkanas rozes rokās man trīs. Kā gan tā var pedantiski kavēt, Runāts bij vienos - nu jau ir trīs. Piedz....
Ārā atstāta, viena aizmirsta Pie krūtīm klauvē tā, pie kādreiz runātā Meliem vietas nav starp mums Grūti līdzās būt un tomēr nepiekļūt Kad visi liekas tā, liek klusēt, nelaiž klāt. Nevienam tevi nevajag! Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts? Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz Vārdus rindojot, tos vietām samainot Teiktas pārvērsts top tik bieži par neko It kā sevi sargājot, It kā nezinot Nemaz negribot Tev pāri nodarīts Un tagad paprasīt: „Lūdzu, piedod!...
Es nezinu, kas notiks. Šodien rīt un parīt. Dažreiz tāda sajūta, ka pasaulei būs gals. Bet varbūt viss būs labāk, Man dzīve uzlabosies, Varbūt to ko vēlos sasniegšu. Man nav ne jausmas, Kāds pagrieziens mūs gaida, Gribu tikai vienu, Lai tu man nāktu līdz. Jā ceļš ir grubuļains, Un ļoti līkumains, Bet vienīgais kas jādara, Ir kopā jāturas. Es gribu padoties, Bet tu man nekad neļauj. Tā jau vienmēr īsti draugi dara....