Pādīte diža, pādīte maģa, Lai diža, lai maģa, nemešu zemē. Metati, metati, vajaga, vajag', Vajaga pādei kumeļu pirkti. Kūmās iedama pakupli ģērbos, Lai mana pādīte pakupli auga. Kur mana sudraba zvārdzeņu josta Lai šķinda pādīti dancinājot'. Nesēdi kūmās kā beka birzē, Ņem savu pādīti ritini dietu. Ar sauli, pret sauli pādīti dīdu, Diža rada pādīte, galviņa reiba. Veries, skauģīti, caur žoga posmu, Skauģim akmens, man pāde rokā.

Bērziņš auga uz akmiņa, uz akmiņa, Sudrabiņa lapiņāmi, lapiņāmi; Es gribēju vienu rauti, vienu raut', Visas bira skanēdamas, skanēdam's. Kas, bērziņi, tev apsedza, tev apsedza, Tādu zaļu villainīti, villainīti? Migla, migla, rīta rasa, rīta rasa, Pavasara lietutiņis, lietutiņ's. Bērziņ, tavu kuplumiņu, kuplumiņu Līdz zemei žagariņi, žagariņ'; Māsiņ, tavu daiļu rotu, daiļu rotu, Zemīt' slauka staigājoti, staigājot'. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, Būt zariņu nolauzusi, tad staigātu sidrabota, Būt zariņu nolauzusi, tad staigātu sidrabota.

Var jau būt , var jau būt ,ka ir par vēlu Slaidam taisīties un muskuļainam būt Var jau būt ,var jau būt,ka ir par vēlu Tomēr kaut kas sirdī nedod mieru gūt Piedz; vēl jau nav man jāskatās uz mūža mājām Tur ,kur citām rokām topi lēni nests Vēl jau manas acis krīt uz meiču kājām Vecais ziemas kažoks tiek pār žogu mests Var jau būt ,var jau būt ,ka ir par ātru Līkam taisīties un nespēcīgam būt Var jau būt, var jau būt,ka ir par ātru Skaļi šķendēties un visu laiku rūkt

Man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. Trīsdesmit trīs drīz, un runāju līdzībās. It kā sirds trīc, līdz es gremdēju spītībā bailes un nedrošību. Drosme dzimst rīcībā. Vai dziesma radīt var ko vairāk par apbrīnu? – prātoju es, vārdi plūst raitāk uz papīra. Dzimst jauna pasaule, man skaidra ir darbība: centrā būs jauneklis ar laiku un platību – mūsdienu Rīgu –, un es zinu, ko es panākšu. Biezāks romāns nekā Abramovičs sanāktu, bet būs albums: mūzika un traks teksts. Anglicismi ienāk valodā – fuck that! Es vēlos parunāt par dzīvi un nāvi, mīlu un sāpēm, skaudību, spītu un kāri, par to, ka dvēsele ir līdzenums ugunī kā kara malā. Vēsture vicina kulakus Gulaga karātavās; laiks visu saliek pa plauktiņiem bez šiltītēm; vārdi kļūst tukši, ļaudis sarunājas bildītēs; – es redzu to pa logu, bet manī mīt milzīgs spēks, kas liek man palikt pašam vienmēr, nevis projām bēgt. Te PKI, un, jā, varbūt bez manis iztiks šeit, bet es ar miķi bliežu kā ar giču Džimijs Peidžs. Un zinu to, ka iešu tālu, priekšā mirgo steidžs. Šī mūzika ir kaut kas vairāk, jo man ir ko teikt. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu. Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi, jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts. Mašīna kustās pa ielām un lēni slīd prom no centra kņadas un burzmas. Veikalos spīd logi. Kāds britu tūrists parkā pakritis aiz dzīvžoga, kāds letiņš iziet no kazino jau bez dzīvokļa. Tramvaju vagoni veic priekšpēdējos līkločus. Kāds puisis meklē dozu, pie tirgus tam trīc rokas. Jauniešu bariņš iet pār tiltu, dzied kā īsts koris. – Pilsēta dzīvo dzīvi nezinot, kas rīt notiks. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu – daudzus nesalasīt, it kā rakstītu ārsts, bet es izceļu vienu no tiem un piešķiru vārsmas. Mašīna piestāj ceļa malā, esam klāt, viss. Es laižu kamolu vaļā, uz priekšu stāsts rit – es tajā ieguldīju vairāk nekā “Parex” bankā. Es esmu runājis un dodu vārdu Aleksandram. Miljons stāstu. Šai pilsētai ir miljons stāstu. Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi, jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts. “Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidn īgi dzīvodams.” (Lūkas evaņģēlijs, 15:13)

Man acis jāaizver lai tevi saskatītu Kad acis atveru vairs tevis nav nekur Ko sapnī redzu es dzīvē neatrodu Ko mīlu atmiņās tas mūžam zudis jau Pat zars vēl šūpojas kad notrūkst ruda lapa Kad mīla projām iet vēl ilgi sāp man sirds Bet kur lai raudu jau? Vēl nav neviena kapa Vien sliede rasā vien sliede rasā mirdz. Piedz. Tev acīs virmo debess gaišais tālums Tev maigos matos melna pusnakts līkst Tev sejā staro rīta blāzmas bālums Uz tavām lūpām rožu, rožu rasa tvīkst Tu projām aizgāji vairs šurpu neatnāci Šis posts vairs nava jauns tur daudzi mūži sāp Tas viss man zudis jau es tukšā sapnī raugos Man acis jāaizver lai tevi redzēt ļauts

Raudi, raudi, tu, tautieti, Tu raudāji, es raudāju. Tu raud’, manis gribēdams, Es pie tevis neiedama. Raudi, raudi, tu, tautieti, Tu raudāji, es raudāju. Tu raud’, manis gribēdams, Es pie tevis neiedama. Ai, Dieviņi, kad es kļūtu Kalpa puiša līgaviņa! Kalpiņš savu līgaviņu Kā puķīti darināja. Ai, skaistaisi tēva dēls, Tu par velti lūkojies. Citam došu sav’ rociņu, Savu zīļu vainadziņu.

Kamēr vēl nav sācis vakars A Pāri jumtiem krēslu klāt D Jāsapērkas vīniņš pakās A Jo nav naudu jēgas krāt G E Bet kad tumsa spārnus pletīs A Lūrēs mēness bāls kā krīts D Jāiet tur kur lampas dzisīs A Tikai tad kad pienāk rīts E A Piedz. Stāv muzikants un rausta stīgas A Pie galdiem daudzi dzer un smej D Skan vecas dziesmas nemirstīgas E Un deju placī jaunie dej A Bet kaut kur tālu prom no Rīgas Tāpat kā šeit kāds dzer un smej D Sēž stūrī meičas bezgaumīgas E Un litriem lēta vīna dzer A Gana dzerts un ēsts pār mēru Gana dejots daudz ir smiets Drīz būs rīts un būs par vēlu Savas darba kurpes siet

Kad Pāvilostas valsis skan, Par krizdolēm tas san - Par krizdoļballi, krizdoļšalli, Par ... krizdoļzafti ar’ ! Aug Pāvilostā krizdoles, Un kur tad tās tā aug ? Gan laukos aug, gan pilsētā, Gan ceļa malā aug ! Zied Pāvilostā krizdoles, Un kur tad tās tā zied ? Tās mājās zied, tās dārzā zied, Tās ceļa malā zied ! Zin Pāvilostā krizdoles Un kur tad tās tā zin ? Gan zēni zin, gan vīri zin, Gan skolotāji zin ! Ved Pāvilostā krizdoles, Un kur tad tās tā ved ? Uz bāru ved, uz danci ved, Uz veikalu tās ved ! Birst Pāvilostā krizdoles, No kurienes tās birst ? No ballēm birst, no tusiņiem, Neviens vairs - nenomirst ! Dzied Pāvilostā ... krizdoles, Par ko tad tās tā dzied ? Par laiku dzied, par - apstākļiem, Laiks bērniem ... gulēt iet !

Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti. Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki. Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk. Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma. Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti. Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks. Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā. Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais cilvēks, – nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav izvēles – gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”, bet, Aija, satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami. Baidos, nu jau par vēlu iziet no telpas. Viss, ko es vēlos, – pabeigt šo melnrakstu. Teikums aprauts bez beigām. Un man vairs nav ko zaudēt. Es nāku gaismā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams. Manas tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju. Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar dikciju? A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš? Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja Gobziņš? Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu? Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu klusumu? Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava taisns. Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans daikts. Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu. Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu. Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm Čierī? Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt mierīgi. Es nožņaugšu Tevi, kamēr Tu guli, lai nu Tu zini, kā tas ir – mīlēt: sapnis aprauts bez elpas. Un man vairs nav ko zaudēt. Es esmu tumsā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams.

Vien klusē zvans , pie durvīm stāvi , Bet varbūt Tevi negaidīt Raud loga rūts , par dienu sēro Kas lēni tumsā gaist Piedz; Un vai tas rīts ,vai krēsla biezē Vai laimē vīlies prāts Ko nesīs rīts ,kad saule celsies Bet mēs to nezinām Jau klusē nakts ,bet Tu vēl stāvi Kaut zini to, ka neatnāks Ne tas ,ko Tu tik ļoti gaidi Ko vēlas Tava sirds