Es esmu mājās. Manas sirds saknes barojas no atmiņām. Es gāju savu ceļu, valoda ir kapitāls. Stiprināju garu, miesu darot vāju. Mana dvēsele pārved mājās karotāju. Kas vienu iedvesmo, otru nogalina. Visu, ko pasaki, pēc būtības tu nodari man. Es biju vietā, kur pārdoties nav grēks; vietā, kur liekulība mīda to, kas sēts; vietā, kur nepiedod brālim un kur aizmirst saknes; vietā, kur pasūti nāvi un tev to atnes; vietā, kur biju ar cilvēkiem un vienlaikus viens; vietā, kur cilvēki nemīl un kuru aizmirsis Dievs, – Nekad nekur. Ja Viņš ir debesīs, tad debesis ir manī, zemes dzīve samīs ķermeni, bet tas, ko radu, – paliks. Tas, ko daru, – paliks. Darbs ir gara radīts un tagad ir dvesma. Mammu, te nu es esmu. No nama uz namu, no ceļa uz ceļu – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. No mājām uz mājām, no kalniem uz lejām – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. Mātes acīm būtu jāsvilina, vārdiem būtu jāsit krustā. Bet tajās saule spīd, un tikai brālis vēro dusmās. Un mātes vārdi skan ar pašcieņu. Un viņa apskauj mani, noglāsta kā kaķēnu. Es nožēloju savu lepnumu un iedomību. Tēvs ir ar mani, jo es jūtu mūsu vienotību; es neticu, bet zinu, ka Tu mani labi dzirdi; es krītu ceļos, bet šie ceļi vairs nav labirinti. Man bija bail, ka es kļūšu kā brālis; ka pirmā neveiksme un kļūda būs grāvis; ka iekļauties ir sevi sūtīt uz nāvi; un ka maldīšos starp savām jūtām un prātu. Man bija bail, ka es radīšu, lai izpatiktu; ka mani sapņi taps par murgiem, jo ir par sliktu; ka esmu iestrēdzis komēdijfilmā; ka Aija mani pametīs pirmā. Mans stāsts ir viens no miljona. Kad tev ir septiņpadsmit, grūti nebūt idiotam. Es esmu mājās, bet, ja man lemts būs krist, to izstāstīs vien Skutelis un neviens cits. Un nemet akmeni, man nav ko pārmest. Kas vienai dvēselei ir bedre, man bija krāters. Cilvēks ir samaitāts zīdītājs. Bet man ir vārds, un es to palaižu brīvībā. No ceļa uz ceļu – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis. No kalniem uz lejām – es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, es tikai bēgu tur, kur es vēl nebiju bijis.