Caur ābeļdārzu divatā mēs gājām Un runājām par to, kā ziedi plaukst; Par to, kā rītos strazdi bērzā svilpo, Par to, kā salnas skartā zāle čaukst. Es citus vārdus vēlējos Tev čukstēt Un ilgojos, lai mani cieši skauj, Bet tomēr jautāju vai lakstīgala Naktīs, pogodama, Tevīm miegu ļauj. Nespēj lūpas teikt, ko sirds grib sacīt, Tomēr jānotver man mirklis šis; Ieskaties man dziļi, dziļi acīs, Zini, tajās izsacīts būs viss.... Vārdi reizēm līdzi atnes viltu, Glaimoti, bet nepatiesi skan; Acis nemelo- tās atklāj visu, Acīs, tikai acīs skaties man....

Sastdiņ guoju cīmeņā, Svātdiņ labi cīmuotīs. Pyrmūdiņ sylta saule, Es izguoju rudzu pļaut. Ūtardiņ leita dīna, Es driebīšu veliejeņ’. Trešdiņ bruoļi olu dora, Es iudiņa nesiejeņ’. Catūrtdiņ es vysu dīnu Ar tauteiti runovūs. Pīktdiņ agri nūtecieju Zeiļu pierkti vaiņukam. Sastdiņ muote pyuru lyka, Es stuovieju rauduodam’. Svātdiņ agri reiteņā Aiz gaļdeņa atsasād’.

Pants: Pa laikam dzīvi jālaiž klajā Un jāizklāsta itin viss Cik baltu dienu saulē šajā, Cik melnu sienu atlicis Cik melno sienu jānoskalo, Lai gaiši pelēkas tās lās, Lai diena sidraboti balo Un solās, ka mūs neatstās Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa Pants: Pa laikam arī nāve jādaudzina Jo diktāk sauksi, jo tā vēlāk sāks Var laimes liet no alvas, var no svina, Ja nebūs, tad tik patās neatnāks, Jo uguns vien pat dziesmu sadedzina, Jo uguns vien pat dziesmu sadedzina Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa Ko dūdo divi meža balodīši – mums nezināt ne netieši ne tīši, Ko dūdo divi meža balodīši – mums nezināt ne netieši ne tīši Piedz: Vieglviegli viegls rokenrols pa radio Vieglviegli vieglas baltas pūkas gaisā Vieglviegla saulīte pār zemi šo Un drūmums viss neko vairs neiztaisa

Ne bieži tas gadās ,bet reizēm tā ir C B F Es kārtoju žurnālos vecos C F Lai izmestu tos kam sen vērtība bij C Dm Un atstātu senos un retos B C F Tā kārtodams atrodu burtnīcu šo C B F Kur bija daudz man tik personīga C F Ko rakstīju sen un arī par to C Dm B Kā pirmās pūkas uz zoda man dīga G C Piedz; Bet vai tu atsauksies uz zvaniem maniem C F C Kad sirds būs pilna un atmiņas māks F Jo atkal satikties pēc tik daudz gadiem B Būs atkal jauki gan tev , gan arī man F C F Nekas jau nav mainījies ūdens tas pats Un zāle un saule tā pati Bet paskaties spogulī ,ak dieviņ kas tāds Stāv vecis ,kam sirmi jau mati

Tu, Tu noklusēsi par to, ko jūti (ko jūti), - Es, es sajutīšu, ko noklusēji. Kūst, kūst lielie ledāji starp pasaulēm abām, ātrāk. Kluss, un mūsu klusums paliek aizvien skaļāks. Kā gan lai es neticu brīnumiem, Ja Tu esi daļa no tiem. Nekas jau nenotiek tāpat vien (tāpat vien). Piedz. Mēs krītam divatā, Mēs krītam klusumā, Mēs ceļa sākumā, Ka tik tuvumā. Mēs krītam divatā, Mēs ceļa sākumā. Mēs krītam divatā....

Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Tu mani uzvelc kā nelabo. Mēs vienā mirklī varam uziet gaisā nemanot, Nepakam es savu taisnību Tev neatdotu. Tava stūrgalvība iedzen stūrī Tavu ego, Un cik stulbs ir šis attiecību remonts. Pa ceļiem vienādiem liktens saveda mūs kopā, Es mācos piekāpties, viena dzīve četrās rokās. Tik līdzīgi mēs, bet te pēkšņi sveši. Klusuma tuksnesis, te vārdu mežs, Niknums ir posts, tas mūsu spārnus plēš, Vēl mirkli šķiet un Tevi pazaudēšu....

[1. pants] Ir viegli pamosties, Un svešos vārdos klausīties. Jau rīt tu celsies viens, Apjēdzot, ka esi lieks. [Piedz.] Tādēļ tevi lūdzu, dod man savu roku. Es tev parādīšu, kā es dzīvot protu. Skriesim, dejosim vējā, Lietus lāses mums kritīs sejā. [2. pants] Ir viegli padoties, Uz citu kļūdām skatoties. Jau rīt jauna diena ies, Un laiks vairs atpakaļ neaties. [Piedz.] Tādēļ tevi lūdzu, dod man savu roku. Es tev parādīšu, kā es dzīvot protu....

Kaut kur visumā noklīdis, Mans mazais laimes satelīts, Un līdz ar viņu viss, kas īsts. Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Līdz uzausa rīts... Kaut kur visumā noklīdis, Ar satelītu itin viss, Pazudis. Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Kas palicis dzīvs... Tas nenāks atpakaļ tik drīz, Tas bija tikai mirklis īss, Līdz uzausa rīts.

Skūpsti mani vēja dvaša Nu es varu elpot brīvs Lai kur es eju,uz kalnu vai leju Kabatā man kortelīts Meitenes, kur jūsu acis Mēs tie īstie esam, lūk Skūpstu dot un mīlēt pratīs Tavu roku tūlīt lūgt Tādu nav bieži, bet pasaulē esot Kam maigums un iekāre svešs Bet ko nu par tiem, kas jau glāzīti ceļot Trīskāršas nopūtas dveš Bet ir vēl citi, kas trako ik dienas Slikti tiem būs pie bikts Neesmu dakteris, bet droši zinu Atteiksies motors kā likts Tievi, resni ģīmi baigi Izvēlies kāds tīk Ja tev patīk jauni vaigi Mūc prom meitenīt

Redzu tikai košas krāsas It kā mana dzīve būtu rožu dārzs Es daru visu, lai tā būtu Nav man bailes ziedus plūkt, nē Man nav ko lūgt, nav nevienam man ko lūgt Brīnums neglābs, vairs nē Vari pat nefantazēt Nāks mana iespēja, to ņemšu Nav man barjeru, nav bremžu Nav man barjeru, nav bremžu Būsi sirms kad es šo beigšu Kā lai hendlo šito meiču Redzi mani domā geiša Redzi mani domā geiša Tu kā gleznu uztver mani Bet par mazu tavi rāmji Nav man barjeru nav bremžu Nav man barjeru nav bremžu