Brīves elpu sajust putekļos Nav jau sen, bij pavards klāts uz galda Tagad tikai tad, ja pažēlo Nelūdzies nevienam kļūt par draugu Vējš tavs draugs un ceļa putekļi Visu to, ko citi pērk par naudu Atstāji sen tālu pagātnē Piedz. Daudz ir iets un nogurst kājas Novakars pie zemes liec Tā kā nav nekur tev mājas Sen nav kurpju šņores siets Siena zārds vai sūnas sega Pāri aizlauzts priedes zars Kalpos tev kā mājas dzega Tevi pārgurums kad skars Brīvs tavs ceļš, nav darba dienas plāna Atpūties kaut rīta agrumā Pagriezies un snaud uz otra sāna Kaut vai darba dienas karstumā

Kā sniegi kalnu galotnēs, Lai mūžam balti būtu mēs. Pirms saules jau tie iedegas Un sārtā zeltā blāzmojas. Kad lejas smaga krēsla klāj Vēl viņi kvēlot nenostāj. Kaut biezi viņi dienvidos Gaist zili baltos debešos. Drīz tomēr migla atstās tos Un viņi sauli atstaros. Kā sniegi kalnu galotnēs, Lai mūžam balti būtu mēs.

Atvelc, pelīte, miedziņu, Caur klēti, caur namu, caur istabiņu. Pele čīkst, pele raud, Pelei rati salūzuš’. Pelei rati salūzuš’, Bērnam miegu vadājot. Šūpoju, auklēju baložu bērniņus, Es pate balode zariņa galā, Atskrēja vāvere, nosvieda zemē, Sniedz’, sniedzu rociņu, nevaru sasniegt, Sauc’, saucu balsīti, nevaru sasaukt. Šūpo, eglīte, baložu bērnu, Es pate šūpoju sav’ bāleliņu.

Man alus tik garšo .kad jādodas mums Sveikt Līgas uz Latvijas laukiem Vai Brenguļu ,Cēsu ,vai Aldaris pats Tie izzūd no veikalu plauktiem Cits grozā steidz ķimeņu sieriņu likt Cits noskatās , jānopērk zuši Bet lielākais vairākums grabēdams iet No rīta jau saguruši Piedz. Kāds tu būsi ja tik rīts , Nav vēl vakars sagaidīts Līgo dziesmas jāsāk rūkt Pēc tam alu vari sūkt Nē tā ,nebūs labi ,dažs padomu dod Kaut pats jau nav tīri bez grēka Vēl vakar kad apmeklēj aliņa krog Viņš iznāca āra bez spēka Tu gaidi šos svētkus un domā kā būs Kad iedegsies Jāņuguns liesma Nāks kārtējais lietus ,kas samērcēs mūs Un visapkārt skanēs tik dziesma Nāks kārtējais lietus ,kas netraucēs mūs Un visapkārt skanēs šī dziesma

Ņemt, ņemt, pretī neko, Meža māti izvarot Katrā akā spļaut, Vēlāk bļaut; “Nav, nav!” Nosveries liepā, kaprofāgs Tu tāds Kur tad ir Tavs izslavētais saprāts Par augstāko formu Tevi sauc, Man par mums ir kauns! Man par mums ir kauns! Tu jau arī esi lops Savā patmīlībā smoc Dumjš! Pakaļ nāk Jods, Par grēkiem ir jāmaksā! Klusa pļava, beigta govs Prom! Pēc tevis tikai posts Kad stipriem gribas ēst Vājiem laiks ir bēgt! Kā tad ir Kad nav?

Lai šodien saule spīd, vai lietus līst , lai notiek tā Ceru ,ka mēs tiksimies šai vakarā Vai brāzmos vējš,vai ziedu sniedziņš snigs, lai notiek tā Gaidīšu es tevi vietā parastā Tu pretī nāc un smaids jau tev uz lūpām parādās Sirds tā kāro iekrist rokās tavējās Ir laiks tik jauks un saule ienirt jūrā kavējās Tavu lūpu čuksts skan ausīs manējās Tik viļņi šūpojas, saule acīs lūkojas Man ar tevi tik jauki un abu lūpas skūpstam tuvojas Šai vietā klusiņām netraucēs pat mušiņa Un aiz smiekliem tev no acīm nomazgāsies tušiņa

Am E Am Dm E7 2x Am C Tu esi cita, Tu vairs sapņos nelido, G Dm Am F E Tavās acīs, ugunskurs vairs nekvēlo, Am C Sasalst tavi smiekli, tavā ledus pasaulē, Dm G Sasalušu smaidu, tev būs sapņi jāzaudē, Piedz. Am Atkal tā sirds tava auksta kā ledus, Dm Atkal es maldos un meklēju vārdus, E7 Am Tikai vēl nezinu pats kuri tie būs, Am Tie varbūt rūgti kā pieneņu medus, Dm Kvēlot kā ogle saldēt kā ledus, E7 F G Un tā sirds tava vairs izkust nepagūs, Neatradu vārdus, varbūt pazaudēju tos, Bet tev, man šķiet, vienalga, pat ja tie atrastos, Lai tiek citiem vārdi, tev tos nevajag tik un tā Sasalst tavas asaras, sāļā ledus lāstekā, Piedz.

Vai tiešām jau tik ļoti ir aizsteidzies laiks Jau atkal ārā ir pavasaris ziedonis maigs Un vienmēr šajā laikā kad stārķi atlaižas Vēl dažas dienas darbā tad projām jāsteidzas Piedz. Bet kurp lai es dodos kas brīvdienas klāt Vai traukt man autiņā savā Vai sēsties eirplanā kas savukārt Nolaižas kādā salā Vai tepat atpūsties dzimtenē savā Līkloču upes malā Jo ziedonis pļavas un dzintara krasts Nav sliktāks kā dienvidu salas Vai tiešām tā jau tik ļoti ir aizsteidzies laiks Vēl dažas dienas būs beidzies mans brīvdienu laiks

Nezinu, kam sirdī klusi D G A G A Iezagusies nakts, kam ēnu nav, D G A Nezinu, kā man tikt uz tavu pusi, Em A Em A Atrast krastu, kuram vārda nav. Em G A Nejautā, kas paņem visu D G A G A Vakarā, kad saule jūrā krīt, D G A Liedaga smilts man, klusi pačukstēs Em A Em A Atbildēs par tevi vēja balss Em G A Piedz. Pagaidām, dusi man uz pleca tu D A D Tavu vārdu nezinu, pagaidām G D A Pagaidām, mirklis kāds vēl pieder mums, D A D Tavās acīs solījums, pagaidām G D A D Atnāks rīts, ar soli klusi, Atnesdams sev šaubu liesmās līdz Nezinu vairs, kur meklēt otru pusi, Sirdij, kurā apmaldījies pats. Nejautā, kas paņem visu Vakarā, kad saule jūrā krīt, Un liedaga smilts man klusi Pačukstēs atbildēs par tevi vēja balss

V. Nevajag piekrist visam, ko saku. Tu man piekrīti, vecīt? Aleksandrs Es Tev piekrītu, vecīt, Tu to tik labi pateici, vecīt. Piestāj, ieliesim bembī benzīnu; vēders burkšķ, man vajag remdēt ēstgribu. Mašīna lēni pa ceļu slīd kā kērlinga akmens. Šoseja liekas gara kā bērnība. V. Mēs esam klāt – diennakts benzīntanks. Apkārt ne dvēseles, un virs mums ir melna nakts. Mākoņi savelkas kā zīlītes pēc napasa. Cilvēki pendelējas dzīvītēs bez karkasa pa riņķa līnijas dienām – o, jā! –, bet šobrīd guļ. Dievs deva piecas maņas mums – o, jā! –, bet man ir čujs. Pagaidi mašīnā mani pie stūres, būšu ātri. Es eju iekšā nomest joku tā kā čūskas ādu. Aleksandrs Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu. Piecas minūtes; sēžu, gaidu. Atskan šāvieni, seko vaidi. Mirklī sabrūk mani ntie vairogi; sviedru strautiņi nu tek pa vaigiem. Kas tikko notika?! Kas tikko bija?! Un kāpēc es stūrēju?! Ko Tu tur cilā?! Nu, kas tās par banknotēm?! Kas tā par naudu?! Un huļiš Tev ģīmis, bļaģ, nosegts ar audumu?! Ko?! Ā?! Ko?! Ā?! V. Nospied gāzi grīdā. Viss jau ir noticis, un nevietā šeit uzsākt strīdus. Cilāju līķus kā hanteles, jā, – man tas ir sīkums. Tu devies līdzi – manās acīs tas ir rakstisks līgums. Kameru fiksēts nav nedz numurs un nedz mūsu sejas. Pilsētas nomales tīkls; loms nebūt nav peļams. Kauliņi mesti, durvis aizvērtas kā acu plaksti. Mēs izšķīdīsim naktī tā kā laikā radu raksti. Aleksandrs Plaukstas miklas kā vagīnas. Miesa smaga kā ampīrs. Pilna mašīna papīra. Tāds, lūk, vakara gambīts. Vēmiens nāk kā no gastrīta. Nez, kad nelabums apsīks. Tumsa mirušā acīs. Tumsa mirušā acīs. Piecas minūtes izmaina visu. Izmaina visu. Patīt laiku atpakaļ un aiziet prom. Es iešu pēdējais, es izslēgšu gaismu.